Nu jau būs kāds mēnesis vai vairāk apkārt, kopš izlēmu, ka laiku sev iegūšu iesākot savas dienas vēl stundu agrāk kā līdz šim. Iemesls pavisam vienkāršs - izlēmu, ka laiku sev un savai atpūtai (smadzeņu un nervu, lielākoties) izmantošu agri no rīta, jo tas ir drošāk kā gaidīt pusdienas laiku, kad jaunākā meita guļ (vai neguļ, tur jāskatās). Pārcēlu vingrošanu uz rītu (kaut pēc skata nepateiksi, es vingroju, toč'!) un arī grāmatas man tagad patīk lasīt no rīta. Pārcēlu nakts stundu lasīšanu uz dienas gaišo laiku. Retu reizi meitenes izlemj pamosties īpaši agri, šo ieviesto kārtību pabojājot un tas baigi nepriecē, bet kā vienmēr - shit happens! Bet tik viegli es to uztveru tikai vēlāk, sākumā manī pamostas pūķis. 

2018.gadā ir pagājuši tikai pilni 2 mēneši un puse no trešā, bet man jau liekas, ka šitais gads nekad nebeigsies. Precīzāk sakot - ziema nekad nebeigsies (lūdzu, neko par piemērotiem apģērbiem ne nepiemērotiem laikapstākļiem). Tas bija jālabo un šis ir pats mazumiņš, kā to darīt izlēmu es. Sākumā likās, ka vieglāk būtu kaut kur paslēpties un pagaidīt, kad sāksies jauns gads vai vismaz jauna sezona. Bet tas dažādu iemeslu dēļ nebija iespējams. 

Šis gads ir iesācies kā, man ir sajūta, trakākais, grūtākais un visādi citādi mokošākais gads ever. Ziema, slapjums, aukstums un drūmais laiks atkāpties negrib, tas neko arī lietas labā nepalīdz, tik vēl vairāk uzvelk. Patiesībā, mani nupat jau uzvelk tik daudz kas, ka kauns. Lai kā katru vakaru sev apsolu - rīt "uzvedīšos" labi, dienas laikā tas tik bieži nesanāk, ka atkal kauns. 

Ja gada pirmais mēnesis pagāja krāmejot kastes vienā mājā, pārvedot tās uz otru māju, organizējoties, pakojoties, besoties "depiņā" jau kuro pēcpusdienu, tad atkal kastes izkrāmējot jaunajā mājā un vēl mēģinot visas mantas salikt pa vietām (un to visu protams darot ar jaunāko bērnu pie vai, lielākoties, uz rokas), tad visu pārējo laiku līdz šodien vispār varētu izsvītrot no kalendāra. Tik ļoti totāli man nepatīk, kaitina, uzvelk, besī (liec ko gribi tālāk) laiks, kad tu nevari nokontrolēt, kas notiek, ka visi plāni pajūk, kad viss un puse no plānotā atkal jāatliek, ka viss, ko redzi ir mājās, mājas, mājas un vēlreiz mājas (arī automašīna ar nemainīgu maršrutu) un tuvējā parka koki un rozā bērnu kariete parka laukumiņā ir tavs tālākais ceļojums. Ka sīkās slimo (viena pēc otras, jo, kā ierasts, kopā - that's too booring), ka pati noliecies ar drudzi, temperatūru un visu pārējo, ko vispār nezināja eksistējam kopš tālās pamatskolas laikiem. Ka tā vietā, lai brauktu nedēļas nogalēs tur un tur, un vēl tur, tu dienu no dienas, nedēļu no nedēļas ceļo tikai no vienas istabas uz otru, no pirmā stāva uz otro, no otrā uz pirmo. Ā, nu vel pa vidu lielais plāns palaist mazo dārziņā, izčākstēja kā ledus saulē (ironiski, jo liekas, ka īstais ledus šogad nekad nepazudīs). Tas ar lielisks iemesls, lai parakātos sevī un saprastu - "ko vēl es varu salaist grīstē!".

Zinu, ka čīkstēt nav forši. Zinu, ka publiski to drīkst tikai dažas, jo tad ir patiesas un īstas, pārējās ir tikai kaitinošas čīkstētājas. Zinu, ka mans viens vai nu jau 3 mēneši nav nekas salīdzinājumā ar tām mammām, kurām ir grūti (pamatoti) visu gadu; zinu, ka man vīrs plus/mīnus ir mājās nevis pasaules otrā malā, zinu, ka man ir tikai divi bērni un nevis dvīņi, trīņi vai 4, tādēļ prātīgākais būtu turēt muti ciet! Zinu, ka manas problēmas ir trivālas, zinu, ka čīkstēšana neko nerisina un zinu, ka pati ar čīkstēšanu visu vēl vairāk pasliktinu un paildzinu. To visu es zinu. 

Bet nu šoreiz man gribas izčīkstēties, izņerkstēties un izdusmoties uz to, ko tu tāpat nevari izmanīt uzreiz un tagad. Ja varētu, es kā sīkie varētu nokrist zemē zvaigznītē un brēkt pilnā balsī un uzjautājumu, par ko tu brēc, atbildēt - nezinu, bet turpināt darīt to vēl skaļāk. Un teksti - tad jau nav jēgas čīkstēt un brēkt, atrodi visā labo, man ir apnikuši. Tos es pati sev skandinu no rīta līdz vakaram un pusnkati piedevām. 

Jo nupat man tiešām, tiešām vairs nav spēka redzēt mājas sienas (kaut jaunā dzīvokļa un visādi citādi tīri feinas sienas), man nav spēka un pietiekami pozitīvas domāšanas, lai bez viega aizkaitinājuma izskrullētu sociālos tīklus, žurnālus un raidījumus, kur "visi" ceļo, izklaidējas, dodas randiņos un piedzīvojumos. Un, jā, es zinu, ka īstā dzīve nav IG, es zinu, ka visi to nedara un es zinu, ka cilvēka acis šādos brīžos redz tikai to, ko prāts nemaz negrib redzēt. Jā, jo parasti šādā stāvoklī (gara) tu redzi tikai to, kas pašam dikti trūkst un ko gribas, bet tas, looooģiski, tevi vēl vairāk uzvelk un aizkaitina. Es gan varu apzvērēt, ka nesēžu visu dienu instagramā, bet anyway, domu sapratāt.

Kaut kas lietas labā ir jāmēģina darīt vienmēr, pat tad, ja negribas un liekas, ka nav jēgas. Ļoti vienkārši - lai nesajuktu prātā! Tad, kad reiz kārtējo reizi savam vecākajam bērnam biju pasūdzējusies, ka esmu nogurusi (pārsteidzoši, cik labi uzklausītāji un padomdevēji ir bērni un cik šausmīga es esmu māte, ka uzkrauju to uz meitas pleciem), vienkārši sagurusi no nekā un no visa, viņa ļoti lietišķi paskatoties uz mani, bet nepārtraucot zīmēt iesākto, teica "Nu, bet, tad vienkārši atpūties!" (tādas nokaitinātas skolotājas tonī) un noklašķināja ar mēli. Where is your problem, mum? Tik vienkārši pasakāms, bet tik grūti izpildāms, it īpaši tādēļ, ka ir tik grūti izskaidrot no kā tieši tu esi noguris, jo it kā jau visu dienu pa māju vien...pa māju vien. 

Tādēļ arī sāku ar to ka padarīju savu dienu vēl garāku. Neizklausās gudri, bet, patiesībā, tas labi strādā (ar nosacījumu, ka visi citi guļ kā ierasts, nevis ar uztriecas augšā līdz ar tevi!). It īpaši tagad, kad plkst.6:00 jau ir gaišs, kad nevajag uzreiz slēgt gaismas. Tas nestrādā uzreiz, tas iedarbojas lēnām, bet jau tagad jūtu, ka esmu iegājusi ritmā (ja sākumā modos ar modinātāju, tad tagad jau bez) un, ka tukšās, klusās rīta stundas man patīk vēl labāk kā tās veiksmīgas stundas dienas vidū, kad mazie guļ garus un labus pusdienas laikus.

Šo ziemu es nemācēju pārziemot kā vajadzētu, tas ir kaitinoši. Vainot, protams, varu tikai sevi, bet es izvēlos vainot arī laikapstākļus un visādas stulbas sakritības, kā arī debilus vīrusus, kas šogad moka, man liekas, visus! Pat tos, kuri gadiem turējušies stabili ne reizi neslimojot! 

Parasti, kad blogā ir bijis ilgāks klusums, kas šoreiz tiešām ieieldzis, man jaunu ierakstu gribas sākt ar atvainošanos, par klusēšanu. Nezinu kapēc [laikam esmu ļoti pieklājīga vai arī tas tādēļ, ka man ir tieksme atvainoties par visu un visiem, pat tad, kad tas vispār nav nepieciešams. Tas šausmīgi kaitina manu vīru un māsu], jo, patiesībā, esmu pārliecināta, ka diezvai kāds īsti bez manis pamanījis šo klusumu. Es nekad neesmu blogā rakstījusi ar noteiktu regularitāti un jau sen esmu sapratusi, ka labāk ilgāk klusēt nekā ieslīgt rakstos, no kuriem īsti ne jēgas, ne patikas. 

Šoreiz atkal atvainošos, jo nezinu, vai šim rakstam, pēc tik ilgas pauzes, maz ir kāda jēga! 

Bet, lai nobeigtu šo periodu vai drīzāk pavasari uzsāktu, tomēr, ar ko skaistu un pozitīvu, vēlos teikt, ka drīzumā būs daži taustāmi un, zinu, skaisti jaunumi! Saistīti ar manu grāmatu un ēšanu, protams! Šādi projekti, kas lēnam bīdās, neskatoties ne uz ko, izglābs pasauli un veselo saprātu! Priekā!

 

P.s Raksta titula bilde - kad Florence apvainojas, viņa dara šādi. Pārdomā vienatnē.