Suns mājās

Piedzīvojumi

Rakstu vēlos sākt ar šīm bildēm. Skaistas? Mīļas? Bezgala jaukas? Tā vien gribas uzspiest "like" vai "share", vai ne?

Bet patiesībā, man negribas. Man šīs bildes liekas pārdrošas un pat mazliet bīstamas. Iespējams ar šo teikumu jūs arī raksta lasīšanu beigsiet, jo kā gan var gribēties lasīt to, ko raksta cilvēks, kuram nepatīk mīlīgas bildes ar bēbīšiem un sunīšiem.

Skaidrības labad jāsaka, man ļoti, ļoti patīk suņi un vēl vairāk ļoti, ļoti patīk bērni. Man ir meita un mājās ir arī suns. Abi divi ļoti mīlēti.

Mēs ģimenē esam "suņu" cilvēki. Cik vien sevi atceros, mājās vienmēr ir bijis suns. Ne tikai mums, bet arī vecvecākiekm. Tieši tādēļ, ka visu mūžu esmu bijusi "kopā ar sauņiem", esmu iemācijusies, ka suns nav rotaļlieta un ka suns un viņa vajadzības ir jārespektē.

Kad mums ar vīru pieteicās Grēta, tad ģimenē jau bija Noels - mūsu franču buldogs. Par to, ka suni nepaturēsim (ir arī tādas izvēles citiem), mums nebija pat ne mazāko domu. Tieši otrādi, uzreiz sapratām, ka viens no tiem, kas jāsagatavo bērniņa ienākšanai ģimenē būs tieši viņš. Sapratām arī to, ka tikai no mums - vecākiem - būs atkarīgs tas, kā suns un bērns sadzīvos, kā respektēs viens otru un kā iemācīsies mīlēt viens otru.

Esmu par to, ka suņiem ir jābūt skolotiem un mācītiem (vispārējo paklausību) mūsu pašu un viņu sirdsmiera dēļ.

Mans miers un pārliecība, ka viss būs labi, bija pateicoties arī tam, ka Noels ir mācīts un skolots suns. Viņš ir izgājis vispārējo paklausības skolu (kursu) un to mēs "gājām" diezgan ilgi (gandrīz 2 gadus). Ne tāpēc, ka suns dumjš būtu (komandas viņš apguva ātri), bet tādēļ, ka vairāk mācijos es (vadīt suni, savas emocijas suņa klātbūtnē, uzticēties viņam un sev, un mūsu sadarbībai) un ka papildus vispārējai paklausībai, Noels mācijās būt arī par kanisterapijas suni*. Man palaimējās, jo satiku absolūti brīnišķīgus skolotājus, kuri ir sava darba fanāti un lietpratēji. Varētu uzrakstīt garu rakstu par to, kā es vispaŗ nonācu līdz domai par kanisterapiju, bet ne par to šoreiz stāsts. Stāsts par to, ka kanisterapijas mācibas man (un arī Noelam, protams) iemācija ļoti svarīgas lietas, kas ļoti palīdzēja tad, kad ģimenē ienāca Grēta. Vissvarīgākais, ko iemācijos - iemācijos vērot un izprast (tik, cik iespējams) savu suni, viņa reakciju uz dažādām situācijām un notikumiem. Tieši tas man visvairāk palīdz arī piedaloties Noela un Grētas attiecību veidošanās procesā. Īsumā - es uzmanu un iejaucos tad, kad uzskatu to par nepieciešamu.

Petersone_2954

Kad Grētiņa piedzima, es saglabāju pirmo pamperu, ko vīrs atveda mājās, lai iedotu Noelam izošņāt. Neizklausās baigi glamūrīgi, bet to kautkur biju lasījusi (gan attiecībā uz kaķiem) un iedomājos, ka tam, kurš pasauli jūt ar degunu, šī ir iespēja iepazīties ar jauno ģimenes locekli pirms vēl viņa ir mājas. Kad braucām mājas, satraukums bija, bet iekšēji jutos mierīgi. Grētas krēsliņā (ne pie sejas) noliku Noelam jaunu mantu. Viņš uzmanīgi apostīja mazo (mana roka bija tā, lai sekundē tā būtu starp bērna seju un suņa purnu) un tika līdz mantai. Tā sākās mūsu kopīgās dienas. Noels mani pavadīja visur un visu laiku, un es atļāvu. Sākumā satraukms vislielākais viņam bija tad. kad Grēta raud. Tad viņš izrādija reālu stresu un satraukumu. Kādā 4.dienā tas norimās. Un kopš paša sākuma viņš ir tas, kurš pirmais juta, kad Grēta ir modusies. Draudzība ar suni meitai veidojās pamazām un lēnām, ar manu piedalīšanos, atblastu un iejaukšanos tikai tad, ja nepieciešams. Pa velti lieki neaizrādu ne sunim, ne bērnam.

Jau no pirmās dienas, kad mājās ir gan suns, gan bērns (tas pat bija pirms Grētas, jo "lielajā" ģimenē ir arī citi bērni) ievēroju dažus pamatprincipus, no kuriem neatkāpjos un kurus vecumam mainoties papildinu (vai reizēm mīkstinu):

- Nekad neatsātju suni un bērnu nepieskatītus vienus pašus. Piemēram, ja Grēta paliek spēlēties viena pati savā istabā, suni saucu līdzi sev. Kad Grēta bija maziņa, guļamistabā, kamēr viņa gulēja, Noels arī tur nepalika. Suns gan nav kaķis, gultā īsti neieleks, bet vienalga. Grētai šobrīd ir 2,4 g un jā, vēlarvien ievēroju šo principu. Un domāju to darīt vēl kādu laiku.

- Nekad neļauju bērnam suni kaitināt. Spēlēties jā, bet kaitināt un izaicināt - NĒ! Atšķirība ir un to var pamanīt labi. Bērna pienākums bērnības galvenais darbiņš ir izzināt pasauli, bet ne vienmēr tas notiek tik skaisti kā Instagram un Pinterest rāda. Reizēm gribas kādam iekniebt, kādam iekost, kādu pagrūst, kādu grāmatu iemest stūri un tas viss pieder pie lietas un arī vecāku pacietības, uzmanības "mērīšanas". Tas pats attiecas uz suni. Esmu pārliecināta, ka tāpat kā Grētai, arī citiem bērniem reizēm sanāk trīs reiz mīļi papaijāt suni (vai kaķi) un ceturtajā reizē iedunkāt. Šo es neļauju un momentā seko stingrs NEDRĪKST (papildus ar skatienu, ko, vismaz Grēta, saprot uzreiz). Vienkārši nedrīkst un viss.

- Neļauju bērnam, ne Grētai, ne ciemiņiem, traucēt suni tad, kad viņš guļ un/vai ēd. Ja suns ir nolēmis atpūsties, tad tas nozīmē, ka tā ir viņa izvēle un tā ir jārespektē. Neviens suns nelaidīs garām iespēju paspēlēties vai padraiskoties, ja tāda iespēja paspīdēs (netīšām aizskars viņa mantu, skaļi viņu pasauks utt.). Tādēļ, spēlēšanās nekur nepazudīs (ja citādi aktīvs suns pēkšņi šīs "iespējas" nepamana vai ignorē, tad gan jāpārbauda, vai viss labi mīlulim). Savukārt ēšana ir svēta lieta katram sunim. Kamēr ēd, tikmēr suns ēd un tu nedrīksti viņu traucēt. Suns ēdienu sargā un reizēm instinkti var nospēlēt lielu lomu brīdi, kad suns sajūt traucēkli. Tas var notikt arī ar tiem kuri, "nekad, nekad neprotestē ne pret ko". 1 reize no 100 arī ir viena reize, kas var beigties ar labākajā gadījumā izbīli saimniekam. Skaidrības labad gan jāsaka, ka es pati, Noelam mazam būdam māciju, ka pie viņa bļodas varu uzrasties jebkurā mirklī, ar tad, kad viņam pilna mute. Ik pa laikam "traucēju" viņam ēst. Arī kaulus un gardumus dodot, tos ik pa laikam "atņēmu", izņēmu no mutes. Es māciju un teorētiski viņš tiešām nereaģē uz to, ka viņam traucē est. Bet paturu prātā galveno - suns reaģē ar instinktiem, ne prātu! Pirms košanas, rūkšanas, zobu rādīšanas, viņš savu rīcību nepārdomā, bet reāgē zibenīgi. Tas, ka viņam ir "iemācīts" nereagēt, man ir palīdzējis būt mierīgai brīžos, kad suns nočiepis kādu mantu grib doties prom, bet meita zibenīgi reaģējot to viņam atņem. Vai arī kad tiešām ir jāatņem tas, ko viņš nevar aiztikt.

- Mācu Grētai, ka suns nozīmē atbildība un arī tad, kad ir slinkums vai negribas. Grētas darbiņš ir sunim iedot ēst jeb pasniegt bļodiņu ar ēdienu. Protams, retu reizi ir "negribu", "dod pati", es respektēju arī šos slinkuma brīžus, bet tomēr mēģinu stāstīt un skaidrot, ka sunītis pats nevar paņemt sev ēst un ka mūsu - saimnieku - pienākums ir viņus pabarot. Ar kārumiem - nekādu problēmu. Jebkurā brīdi un vietā gatava Noelu pacienāt. Tāpat mūsu pienākums ir suni vest laukā, jo viņam vienkārši vajag čurāt un kakāt! (starpcitu, tā es arī saku - īsi un skaidri). Tieši tāpat kā tev, Grēta! Un, diemžēl, viņam to vajag arī tad, kad arā līst lietus vai nav labs laiks. Ikdienā esam sadalījuši suņa izvešanas pienākumus ar vīru, bet pietiek, ka vīrs ir komandējumā un visas izvešanas reizes ir uz mani. Tad Grētai ir jāpielājogas un jānāk ārā ar mani arī tad, kad īsti negribas. Bet līdz šim viņa nav sūdzējusies. Ārā iešana nozīmē arī to, ka aiz suņa tiek savākts. Un tas nu reiz ir darbiņš, ko Grēta ļoti uzmana. Ne tikai mani, bet arī citus saimniekus. Pagaidām Grēta nesaprot citu garāmejošo tīņu (esmu ievērojusi, ka tiešām tikai tīņu) reakciju, kad jāšķobas un skaļi jākomentē šis "pasākums".

- Noteikumi mājās ir ne tikai cilvēkiem, bet arī suņiem! Grētēns zina, ka suņa barošana no galda ir "ne-ē!" darbiņš. Pa kluso gan abi lieliski sadarbojas, jo ik pa laikam Grētai kautkas "mammu, man netīšām nokrita". Toties, kas attiecas uz pašu suni - nē, pie galda prasīt nevar un mūs nevar ieteikmēt (izņemot vīramāti!). Tāpat, ņemt nost ēdienu, kurš ir rokās - to nevar un es neļauju. Suns gan lieliski zina, kuram vienīgajam var mēģināt atņemt (protams, bērniem!) un tad nu savukārt Grētai ir paralēli jāmācās, ka "svarīgais" ēdamais, ar kuru dalīties negribi ir jāēd vai nu pie galda, vai apsēžoties kārtīgi, nevis skrienot pa māju. Savstarpēji mācās visi. Pie šīs pašas savstarpējās mācīšanās sērijas pieder arī savu mantu savākšana aiz sevis. Man ģimenē ir bijuši gan grauzēji, gan negrauzēji suņi un Noels ir no tiem, kurš nevienu mantu, mēbeli, čību vai ko citu "neatļautu" savā dzīvē nav sagrauzis (līdz Grētas dzimšanai). Taču atkal - viņš zina, kura mantas izvēlēties, ja grib grauzt. Viņš, protams, izvēlēsies bērnu mantiņas, jo Grēta ir "savējais". Tādēļ - negribi, lai sagrauž, noliec vietā. Ja esi atstājusi uz grīdas vai pametusi stūrī, tad rēķinies, ka mazais spēļu zaķītis vai "petshops" var palikt bez auss vai kājām. Un viņa rēķinās. Mēs ar vīru mācām abus. Viens nevar grauzt, otrs nevar nomest.

- Svešs suns ir "nē!". Ja nu ir kautkas, kas mani tracina, tad tās ir neapdomīgās mammas, omes, tēti, aukles vai opīši, kuri saviem bērniem, mazbērniem, auklējamajiem ļauj bez atļaujas skriet un ķerties ap kaklu visiem suņiem, ko redz uz ielas, ir viņš ar vai bez saimnieka. Un šis nav izgudrojums no zila gaisa, tā ir no mūsu pašu piemājas parka ņemta pieredze! Lūdzu, ja jūs redzat suni pie pavadas (vai vēl sliktāk - bez pavadas, kas, starpcitu, pilsētā ir aizliegts) - neļaujiet savam bērnm skriet viņam klāt, ķerties ap kaklu to visu pavadot ar uzmnudrinošiem "Re, kur sunītis. Kāds mīļš sunītis!". Jūs nezināt vai sunītis ir mīļs un vai viņam patīk bērni un vispār cilvēki. Un, lūdzu, tad kad (es) jums aizrādu, ka, lūdzu, neaiztiekat manu suni, tas nav tapēc, ka man nepatīk jūsu bērns, jūs vai man ir žēl, ka jūs pieskaraties manam sunim. Bieži vien tas tiek pavadīts ar tekstu "ejam prom, tante slikta". Tas ir jūsu bērna drošības dēļ. Es cienu tos vecākus, kuri pajautā - vai var pienākt tuvāk un apskatīties. Cita lieta. Bet arī tad es paturu tiesības pateikt nē, ja zinu, ka Noelam tajā dienā ir vai nu slikta oma (to var just un tā gadās) vai mums nav laika utt. Tas ir jūsu pašu labā. Arī Grēta zina, pie svešiem suņiem skriet nevar. Bez atļaujas aiztikt nevar. Ja esmu parkā un redzu bērnus, tad automātiski sava suņa pavadu saīsinu tā, lai suns iet man tieši blakus. Jo paturu prātā arī to, ka citiem suņi var nepatik un var būt bail no skata vien! Nevienam nav obligāti jāmīl suņi. Tieši tādēļ mani kaitina tie, kuri neievēro noteikumu, ka sunim pilsētā un apdzīvotā vietā jābūt pie pavadas (noteikumos, ja nemaldos, pavada ir obligāta tiem suņiem, kuru skausta augstums ir vairāk kā 30 cm). Ja esi izvēlējies suni turēt pilsētā, respektē arī tos, kuriem suņi nav vismīļākie. Katrā gadījumā atkal atgādinu - suns reaģē ar instinktiem nevis saprātu un dziļi pārdomātu rīcību! Pie šī punkta var uzskaitīt arī to, ka bērnu laukumiņi un suņi vienlaicīgi - man neiet kopā. Grēta zina, ka, diemžēl, kopā ar suni bērnu laukumiņš nebūs. Labākajā gadījumā, 3 minūtes, ja tur neviena nav. Bet tā, lai cik sarežģīti tas nebūtu un lai cik laikietilpīgi, vispirms ejam mājās aizvest suni un tad nākam atpakaļ. Protams, nav viegli, bet nu, mūs neviens nespieda ņemt suni, vai ne?

Diezgan gari sanāca! Es jau gan kautkad brīdināju, ka raksts par suni un bērnu mājās ir garšs un man īpašni nesanāk to saīsināt, jo sakāmā ir daudz un liekas, ka viss ir svarīgs.

Neskatoties uz to, ka bērnam (un arī pieagušajiem) lielākā daļa noteikumu sākas ar "nedrīkst", vēlos teikt, ka suns mājās ir forši un arī kopā ar bērnu tas ir forši. Tas ir mazliet sarežģītāk un pie bērna/suņa attiecībām ir jāpiedomā, bet to var izdarīt un viss ir labi. Suns ar bērnu mācās sadzīvot un Grētai bija gads, kad es sapratu, ka jā, viņa ar Noelu ir sākusi veidot draudzību. Ne tikai patiku, bet draudzību.

Grētai ar Noelu ir daudz lielisku brīžu kopā un viņi viens otru saprot. Noelam Grētas istabā ir atsevišķa guļvieta un tā tas būs vienmēr, un Grētai tas ir svarīgi. Tāpat, pateicoties sunim, Grēta ir iemācijusies tik daudz un dažādu lietu. Gan pacietību, gan sāk mācīties atbildības un pienākumu sajūtu, gan dalīšanās prieku. Kopā viņi spēlējas un Noels ir dzirdējis tik daudz pasaku kā reti kurš suns. Kopš mājās ir bērns, Noels ir priecīgs, jo kāds no saimniekiem mājās ir gandrīz visu dienu. Tāpat tagad, viņš dodas līdz uz/no dārziņa un Grēta ir īpaši priecīga par šādu pavadīšanu un sagaidīšanu. Tāpat, suns mājās vienmēr nodrošina regulāras pastaigas un laikā, kad katru dienu gāju laukā ar ratiem, Noels bija priecīgs, jo vienmēr ņēmām viņu līdzi. Suns mājās ienes daudz prieka, bet arī rūpes un atbildību. Ar to ir jārēķinās.

Es, iespējams, ar šo rakstu zaudēšu kādu bloga lasītāju vai sekotāju, jo mans viedoklis attiecībā uz suņiem var nepatikt. It īpaši tiem, kuri ir ļoti pārliecināti, ka viņu suns "nu nekad, nekad nedarīs pāri nevienam bērnam un cilvēkam". Es pilnībā saprotu, ka tā var domāt un to pieņemu. Tomēr katru reizi savā prātā paturu to, ko man mācija un vairākkārtīgi atkārtoja Noela skolotāji (tātad, cilvēki, kuri stāv un krīt par saviem suņiem, ir izmācijuši tos perfekti, uzskata suņus par saviem vislabākajiem draugiem utt.) - tu nevari būt 100% drošs par savu suni. Pat tad nē, ja viņš ir izgājis visas iespējamās skolas. Par 99% jā, bet ne par 100%. Viņš ir dzīvnieks. Suns reaģē ar instinktiem. Izaicināt likteni ir viegli, bet nedomāju, ka bērnu drošība ir tas, ar ko mēs vēlamies riskēt. Neviens. Pajautājiet kādai no mammām vai kādam no tētiem, kuru mazais ir sakosts - lielākoties "vaininieks" ir bijis ģimenes mīlulis, kurš nekad nevienam neko sliktu nebija nodarījis. Un tas nav arī noticis tāpēc, ka suns būtu slikts vai bērns pats vainīgs. Tas ir noticis dažādu kopā savākušos iemeslu dēļ, no kuriem reizēm un ticu, ka visbiežāk, var izvairīties. Tādēļ, vislabākais veids kā no tā izvairīties ir audzināt gan suni, gan bērnu un abus ar mīlestību.

Mums ģimenē ir divi suņi, otrs ir maniem vecākiem, tādēļ vasarās, kad dzīvojam visi laukos, uzmanībai ir jābūt dubultā. Suņi ir kopā, blēņas ir divkāršas un bērni lielākoties ir pilna māja.

Es šodien krāmēju mantu kastes, jo mēs drīz pārvāksimies. Un atradu lūk ko! Pierakstus no kanisterapijas kursiem. Un šo doukumentu nododu izlasīšanai arī jums. Šo es atradu tad, kad rakstu jau biju beigusi, tādēļ, iespējas šis tas atkārtojas (es lejuplādēju kā 4 atsevišķas bildes, jo nevarēju īsti saprast kā lejuplādēt PDF dokumentu. Klišķiņi uz bildes un tā atvērsies pilnā izmērā):