Mana nostāja pret reklāmrakstiem nav noslēpums un visi, kuri mani pazīst, zina, ka es, gana principiāli, esmu pret tiem savos socitīklu kanālos un attiecīgi no tiem 99% gadījumu atsakos. Vienīgie, kuriem esmu piekritusi ir tie, kuru piedāvājumi pie manis atnāk ačgārni. Tāpat kā šoreiz. Saņemot no viena no lielākajiem telefona pakalpojumu sniedzējiem piedāvājumu par raksta veidošanu no sērijas "pirmklasnieks un telefons" un piedāvājumu izmēģināt Super G Blast drošības pulksteni, un atsauksmes uzrakstīšanu, automātiski atbildē uzreiz uzrakstīju "Nē, paldies". Visu iepriekš rakstīto iemslu dēļ, kā arī tādēļ, ka mēs jau pavasarī ar vīru bijām raduši sev piemērotu atbildi jautājumam "vajag bērnam/laist skolā bērnu ar/bez telefona"

Likteņa ironija, sakritība, laba reklāma vai vienkārši situācija ar jaunumiem šajā nozarē, bija panākusi to, ka tieši šo produktu (pulksteni/telefonu) pirms pāris mēnešiem esam jau iegādājušies paši, vadoties pēc savām vēlēmem, iespējām un saprašanas, izpētot atsauksmes. Apdomājot šo radušo situāciju, sapratu, ka, neskatoties uz to, ka minētais produkts (pulkstenis) mums ir jau kādu laiku un paši to par tirgus oficiālo cenu esam iegādājušies, jeb tieši tapēc, ka mums jau ir, varu mierīgu sirdi uzrakstīt to, ko par to tiešām domāju es, Grēta un radi (jo viedoklis ir katram!). Kas mums kā jauniem lietotājiem patīk un kas mazāk, kas traucē un kas noder. Un pie reizes, uzorganizēt retu lietu manā IG - izlozi!

Tātad. Vecākā meita šoruden uzsāks mācības pirmajā klasē. Tāpat kā lielākajai daļai vecāku, klāt visam citam ar 1.klasi saistītajam, parādijās arī aktuālais "telefona" jautājums. Šis jautājums mūsu ģimenē pacēlās tikai un vienīgi tādēļ, ka dzīvojam Rīgā. Tādēļ, ka trijstūris "skola - pulciņi - mājas" ar laiku varētu būt sarēžģītāks, kā tas, iespējams, būtu mazpilsētā. Ja mēs šobrīd dzīvotu tur, kur es un vīrs pavadījām savus skolas gadus, tad šis jautājujms vienkārši pat netiktu vēl apspriests. Viss ir vienuviet, principā vienā ēkā un ir easy life, telefons var pagaidīt. 

Viens bija skaidrs, telefonu/smartphone meitai mēs negribējām. Līdz kamēr uzzināju par pulksteni (pirmo reizi - pagājušā gada Ģimenes studijas raidījumā LR1), es kā iespējamo telefona variantu biju skatījusi tādu, kura galvenās funkcijas ir zvanīt, rakstīt īsziņas jeb vecā tipa telefoni ar parastām pogām. Bez interneta. Veikalā uz jautājumu par tādu esamību (izlikti nekur nebija) jauns čalis par mani atklāti pasmējās, sakot, ka es laikam nesaprotu un nepazīstu nevienu bērnu :). Vispār jau pazīstu un, domāju, arī reizēm saprotu. 

Neesmu naiva, zinu, ka agrāk vai vēlāk arī pie mana bērna nonāks telefons ar interneta pieslēgumu, iespēju spēlēt spēlītes, taisīt video un bildes, lejuplādēt aplikācijas utt. utjp. Jā, arī šobrīd viņa zina gandrīz visu, ko var ar telefonu darīt, jo man un vīram ir klasiskais aifons parastais. Viņām, jeb abām meitenēm, patīk skatīties bildes un taisīt video, un pēdējā laikā arī darboties kādā no aplikācijām, ko pati esmu lejuplādējusi.

Es neesmu telefonu noliedzēja un meitenēm tas nav aizliegtais auglis, taču mudināt es viņas nemudinu un ne vienmēr atbildu "jā" uz "var telefonu?'". Bet meitai pašai savu telefonu pirkt, man liekas, ka vienkārši ir pārāk agri. Viņa nav maza, bet tomēr vel par mazu. Ir tik daudz citu lietu ko darīt, kur likt enerģiju, ko izdomāt brīdī, kad ir "man garlaicīgi", kā pavadīt laiku, pārbraucienus transportā, ka es to brīdi līdz personīgajam telefonam vēlos paildzināt pēc iespējams ilgāk. Man gribas, lai domas vispirms meklē ko radošāku kā telefons un tā piedāvātas izklaides.

Es arī nesaku, ka aplikācijas ir kas slikts un nevajadzīgs, tieši otrādi - daudz ir labas, gudras un bērniem ne tikai interesantas, bet arī labvēlīgas. Un būsim reāli - jūtubs ir izglābis ne vienas vien vecāku gribētas vakariņas restorāna un palīdzējis ceļojumos. Taču, telefonu kā ierīci, tāpat kā datoru, es pagaidām vēlos saglabāt kā tikai vienu mazu no daudz, daudz citām dzīves izzināšanas lietām/objektiem. Lai dzīves mirkļus bildē arī ar acīm un video lomas izspēlē ar lellēm, un piedzīvojumos dodas ar grāmatām. Kaut kā tā, poētiski izsakoties. 

Bet, atgriežoties pie tehnikas - kaut ko zinājām, ka tam bērnam tik un tā vajadzēs. Pirmām kārtām jau tādēļ, lai mammai mierīgs prāts. Bērns aug un kļūst patstāvīgāks, arī visvienkāršākajos pasākumos nevēlas, lai visu laiku viņam kāds staigā pakaļ un Grēta ir arī pietiekoši prātīga, lai es viņai ļautu darīt lietas vienai pašai, kā lielajai, lai ļautu ar citām draudzenēm aiziet arī tur, kur mamma neredz. 

Otrām kārtām, gribi negribi - man ar viņu būs jāsazinās skolas laikā kaut vai tādēļ, lai pirmajās klasēs paziņotu, ka es vai tētis ir pakaļ un meita var nākt lejā no klases. Vai uzrakstīt īsziņu, lai skolā neaizmirst par pulciņu tikos un tikos, lai viņa var uzzvanīt, kad sporta tērps ir aizmirsies vai veiksmīgi nonākusi tur, kur jānonāk (ā, trakā māte nevar atstāt to bērnu mierā!!!). Skolā pirms un pēc stundām iekšā vecākus nelaiž (tagad ar stulbo Covid noteikti arī pie ieejas neļaus stāvēt, visdrīzāk) un katru reizi rakstīt par to pašu pulciņu vai sporta tērpu skolotājai vai zvanīt, tā arī ir iespēja (ko skolotāja pati piedāvā un es kā mamma jau tagad esmu par to pateicīga), bet gan jau drīz liktos apgrūtinoša ne tikai man, bet arī skolotājai. Skolā, ja kas, jau tagad ar skolotāju visi vecāki ir vienojušies, ka telefonus no rīta visi saliek somās izslegtus vai noslēgtu skaņu, un tad, kad stundas beigušās bērni var savos telefonos/pulksteņos ieskatīties, lai uzzvanītu vecākiem, lai pajautātu, kas jautājams. Pa dienu, arī starpbrīžos, tie nav nepieciešami, izņemot ārkārtas gadījumus.

Protams, mes visi esam uzauguši bez telefoniem un arī 2 dienu ekskursijās ar nakšņošanu teltīs Latgalē 6.klasē devāmies bez telefoniem (pat skolotājai tāda nebija!) un visi dzīvi, visiem viss labi. Tomēr nepavisam negribas un nav arī vajadzības uzsākt sarunu no sērijas "kad mēs augām" vai "kādreiz varēja". Kādreiz drīkstēja smēķēt arī dzemdību namā un braukšana bez ķiverēm ar visu, kas kustas, bija pilnīgi ok. Bija un izbija. Citi laiki, cits dzīves ritms un arī dzīve sākumskolā ir citā līmenī un ātrumā kā reiz tas bija. 

Tātad, ar garu ievadrakstu nonāku līdz tam, kādēļ pieņēmām lēmumu par labu pulkstenim, kurš pilda arī telefona funkcijas. Likās, ka piedāvājums būs daudz plašāks, bet neko baigi izvērsties nevarēja (ņemot vērā, ka ne es ne vīrs tomēr neesam baigie gadžetu pazinēji, reviews salīdzīnātāji un specforumu pētītāji) un gribējām pirkt "redzamu" produktu nevis paļauties uz savu izvēli kādā no lielajiem ārvalstu interneta veikaliem. Balstoties uz saviem vienkāršajiem meklējumiem, draugu ieteikumiem un dažiem "reviews" nonācām pie Super G Blast pulksteņa. Mūsu gadījumā pievilkām klāt - Supēr Grēta. Humoram. 

Telefons tika pievienots manam telefona pieslēgumam, tam ir savs numurs un tāds tas varēs palikt arī tad, kad Grēta tiks pie īsta telefona. Tas labi, lai iemācās un atceras. Es arī, iespējams, jau būšu iemācijusies no galvas viņas telefona numuru. 

Izvēles iespējas starp trīs toņiem korpusam (klasiskais "kamuflāžas raksts", zils un rozā "kamufāža") no vienas puses liekas ļoti šaura, taču no otras puses - izcili, jo viegli izvēlēties. Man pat patīk tas, ka nav iespējams mainīt siksniņas, vāciņus un vēl ko tik ne, jo tad visdrīzāk pavilkos arī es pati un tad jau tas kļūst par gadžetu, kuram visu laiku kaut kas jāpērk klāt, kur var salīdzināt, kas kam labāks, smalkāks, dārgāks utt.  

Ieslēgšana un uzinstalēšana - viegla un ātra. Aplikācija mana un vīra telefonā (bet var arī tikai vienā) un on/off poga telefonam. Aplikācija ir nepieciešama, lai telefonā izveidotu kontaktu sarakstu, piereģistrētu "SOS" numurus, sekotu līdzi enerģijas patēriņam (vienkārši sakot - baterejai), uzinstalēt laika joslas, pulksteņlaiku, kā arī ieslēgt un izslēgtu pulksteni attālināti, kad nepieciešams. Daļu no tā var darīt arī pašā pulkstenī.

Kontaktu saraksta izveidošana ir ļoti viegla. Bet būtiski ir atcerēties, ka piezvanīt vai uzrakstīt Super G īpašniekam var tikai un vienīgi tie, kuru numurs ir saglabāts aplikācijā jeb ir kontaktu sarakstā. Tātad, nebūs nekādi reklāmas zvani no topšopa, aptaujas vai zvani no nepazīstamiem cilvēkiem ar nezināmiem numuriem. Man tas patīk. Ar īsziņām tas pats. 

Runājot par īsziņām. Komunicēsana var būt divos veidos. Grēta (jeb Super G pulskteņa nesātājs) var saņemt klasiskās īsziņas, rakstītas no tiem numuriem, kas iereģistrētas aplikācijā vai saņemt bals īsziņas no tiem, kuriem ir Super G aplikācija (mūsu gadījumā es, tētis un omamma). Savukārt Grēta var nosūtīt balss īsziņu visiem tiem, kuriem ir aplikācija (tātad, pagaidām man, vīram un omammai). Pārējiem - zvanīt. Sākumā fakts, ka viņa nevar rakstīt īsziņas likās mulsinošs, bet padomājot loģiski - ekrāniņā rakstīta īsziņa visdrīzāk būtu nesaprotama un bezjēdzīga, principā lieka laika tērēšana, jo burtiņi tur būtu mikrskopiski. Labāk zvans vai balss ziņa tērzētavā. Ar citiem Super G lietotājiem Grēta var sazvanīties.

Telefonā no kontaktpersonām var izvēlēties līdz trīs, kuras ir SOS personas. Nospiežot un paturot on/off pogu ilgāk, pienāk automātisks zvans SOS personai. Protams, ņemot,ka tā ir viena poga ar izslēgšanas pogu, rēķinos, ka SOS zvani pienāks arī netīšām, bet gan ar laiku viss ieiesies un man vairs nebūs panika saņemot ziņu "SOS". Mans un vīra uzdevums ir ar meitu izrunāt, kādos gadījumos spiež SOS apzināti. 

Pie šī, mana un vīra atbildība ir arī izrunāt ar meitu par pašu zvanīšanu. Man patika jau pieminētajā LR1 radio diskusijā dzirdētā tehnika, ka ģimenes iekšējā "atbildi obligāti" sistēma ir 2 zvani pec kārtas. Nemāku atstāstīt labi, bet pamatā, ja ir kas ļoti svarīgs un mamma vai tētis neatbild uz pirmo zvanu, tad uzreiz jāzvana otro reizi, negaidot atzvanu.Tad vecāki zvanu nedrīkst ignorēt pat ja esi sapulcē ar NASA. It kā loģiski. Bet tas nozīmē, ka arī man kā mammai jāpārveido savi telefona lietošanas paradumi, jo nu jau 6to gadu man telefons ir klusuma režīmā, tādēļ ir reizes kad zvanus pamanu post factum. 

Aplikācijā vēl ir iespēja sekot līdzi pulksteņa atrašānas vietai uz kartes. Kā arī izvēlēties teritoriju, kurā "pulksteņtelefons" drīkst pārvietoties bez ierobežojumiem. Pārkāpjot robežu, aplikācijā atnāk ziņa un var redzēt, kur tieši ir pulksteņa nēsātājs. Man patīk domāt, ka šī funkcija nav, lai neuzticībā kontrolētu katru bērna soli, bet lai bērns būtu drošībā. Katrs to protams var inerpretēt pa savam. Vīrs smejas, ka šo funkciju viņš atstās, kad meitenes pa ballītēm sāks staigāt un aktīva neierobežotā teritorija būs līdz mājas durvīm :) 

Un tā, in general, tas arī ir viss, ko Super G piedāvā. Īstenībā ir ērti un patīk, ka vienkārši. Viena poga pulkstenīša sānos un skārienjūtīgs ekrāniņš, kuram, protams, var nomaimīt bildīti (izvēloties vienu no ražotāja piedāvātajām iespējām). Sīkums, bet bērnam patīk. Un galu galā, jo mazāk "gadžetaina" ir ierīce, jo mazāk interesanta tā ir svešiem nagiem, jo reāli - ar šo izdarīt nevar neko tādu, lai tas būtu svarīgs paņemšanai. 

Par pašu lietošanu - jāsaka kā ir. Ikdienā Grēta nelieto jeb lieto reti (jo ir vēl vasara). Savukārt dodoties ārpus mājas, uz pasākumiem, ciemos pie kāda, tad gan uzliekam. Pirmajā mirklī pēc saņemšanas pirmie 10, pat vairāk, zvani un balss ziņas bija "es tikai pamēģinu" līmenī, bet vēlāk jau tiešām, sazvanamies tad, kad nepieciešams. Tagad G labprātāk atsāj balss ziņas kā atbildi maniem sms. Kad viņa kur ciemojas, tad uzsitu ziņu, ar "kā iet". 

Grētas kontaktu sarakstā ir arī ielikti cilvēki ne tikai no ģimenes, bet viennozīmīgi tikai tie cilvēki, kuri, es zinu, 1) kuriem Grēta iedomāsies zvanīt nepieciešamības gadījumā un viņi atbildēs uz Grētas zvanu (jo tu jau nekad nezini kas un kā), 2) ir pabrīdināti vai pat paši pieteikušies, ka ir ok, ka viņi ir sarakstā un 3) reāli arī spēs noreaģēt, kad un ja tas būtu nepieciešams. 

Sākumā mani ļoti mulsināja un teikšu kā ir, nepierasti bija fakts, ka Grēta runā pulkstenī. Likās, ka būs nepieciešama runāšana-bļaušana, lai tas otrā galā pie īstā telefona izklausītos dzirdami un saprotami, bet īstenībā tā nav. Un no malas tas arī neizskatās tik dīvaini kā man likās un principā, kāda kuram daļa kā izskatās. Jāiemāca tik Grētai, ka runājot, labāk paiet kaut kur maliņā, lai 1) pati labāk dzird visu, ko viņai saka un 2) viņas teiktais ir skaidrāks. Fakts paliek fakts, šis nav telefons garām sirdi plosošām sirsnīgām sarunām par un ap dzīvi. Telefons tādām īsām un konkrētām sarunām. 

Papildus bonuss ir tas, ka pulsktenis kalpo arī kā..pulkstenis. Lai cik tas jocīgi neizklausītos. Tas nozīmē, ka tas mazias skolēnbērns sāk arī reālāk mācīties, apzināties laika jēdzienu. Kamēr pulkstenis nav uz rokas un tu tiešām plkst.13:00 neej uz dziedāšanu, paskatoties ka ir jau laiks un ir jādodas, tikmēr tev viss ir mazliet izplūdis tulkojumā. Pat ja pulksteni pazīsti. Jo dārziņa laikā jau tevi visur, kur un kad vajag, aizved. 

Vienīgais mīnuss, kas man ne visai patīk un liekas neērts ir lādētājs (usb vada gals + gals, ko pievieno pulkstenim). Ļoti, ļoti īss vads (reāli ērts tikai lādējot datorā), plus, vada un pulksteņa savienošana ar magnētiņu ir, labs risinājujms tehniski uz papīra, bet ne dzīvē, šajā izpildījumā. Man pašai ir citas firmas rokas pulkstenis, kuru arī lādē pēc tā paša principa, taču tam ciparnīcu pilnībā uzliek uz magnētiņa un tas ir ērti, un vienmēr nostrādā. Šeit magnētiņš ar pulksteni savienojas vienā konkrētā punktā un tas ir neērti, ļoti jāpārliecinās, ka tiešām esi uzlicis lādēties pulksteni. Un vada garums man besī, bet gan jau tas ir risināms jautājums. Grēta pati pagaidām neliek lādēties, to daru es. Bet būs jāiemācās. Arī, ja vēlies lādēt ne datorā, bet klasiskajā kontaktā, tad pašam jaiegādājas "fīča", kura spraužas sienas kontaktā un kurai var pievienot usb ladētāja galu. Kā to fīču sauc? Nezinu, bet man mājās viens tāds s... no vecā telefona bija lieks un strādā labi. 

Īsumā tas arī viss par un ap telefonu pulksteni. Mēs esam apmierināti ar izvēli, pagaidām, un man principā patīk arī tas, ka šī vairāk izvēršas par ikdienas nepieciešamību nevis rotaļu gadžetu kā tas varētu būt ar telefonu. 

Un visiem tiem, kuri man jau ir paspējuši vai vēl paspēs pateikt, "a ko tu darīsi ar spiedienu, kas bērnam būs jāizjūt, jo visiem citiekm klasē būs telefoni un tavai vienai nabadzītei nebūs?!"

Well, ja tā būs, tad domāšu, ko darīt! Plus, jau tagad viņai neslēpju, ka jā, citiem, iespējams būs telefoni, stilīgi un lieli, arī vēlāk būs, un vienmēr, VIENMĒR, kādam būs kas labāks un dārgāks kā tev, bet tas, ka citiem ir, nenozīmē, ka tev uzreiz būs un arī nenozīmē to, ka tev uzreiz vajag. Tas attiecas arī uz citām lietām, ne tikai telefoniem. Protams, ka laikam līdzi jāiet, bet sekot visam ir bezjēdzīgi un neiespējami. Aplauzt bērnu nevēlos un negribu, protams, arī lai viņa jūtas sociāli distancēta, bet tajā pat laikā, mazliet pastāvēt par sevi ir jāmācās ar vai bez telefona rokās. Kaut kā tā. 

Oreo saldējuma recepte bonusā (uz aci un pēc garšas):

svaigais krēmsiers bez piedevām (var 0 %)

melnie oreo cepumi sadrumstaloti vai pat sablendēti

cukurs vai cukura sīrpus (šis nav obligāti, jo cepumi saldi, bet garšai tomēr mazlite prasās)

mazliet vaniļas cukurs garšai

pāris tējkarotes augu piens vai parastais

visu smuki samaisa kopā, sablendē vai saputo un lej saldējuma trauciņos. saldē kā ierasts un ēd kā jebkuru citu saldējumu. pēc garšas mazliet atgādina biezpiena saldējumu.