PEP mammu kursu ietvaros, es lasu papildus literatūru. Nu, kā jau skolā pienākas. Šobrīd lasu Frederika Leboijē grāmatu "Piedzimt bez vardarbības". Šī grāmata nav bieza, teksta patiesībā arī nav tik daudz, burti gana lieli, bet tomēr nelasās tik raiti, kā biju iecerējusi. 

Pretēji tam, kā biju domājusi, uzdotais mājas darbs saistībā ar šo grāmatu, nav tas, kas kavē vai, pareizāk sakot, palēlina lasīšanu.

Lasot grāmatu es visu laiku aizpeldu domās par tēmu, cik ļoti veids, kā bērniņš ienācis pasaulē jeb tieši pašas dzemdības ietekmē to, kāds viņš vēlāk aug? Kāds ir viņa raksturs, temperaments, emocionālā "stiprība" un rīcība dažādās situācijās. Tas, ka dzemdības ietekmē [var ietekmēt] bērniņa veselību, attīstību, spējas nākotnē, to mēs visi zinam un apzinamies. Bet es šoreiz es tādā mazliet vieglākā, diletanta filozofēšanas līmenī, savās domās palieku.

Es gan necenšos šos jautājumus arī pārāk "dziļi ņemt" un ar sevi "izrunāt" tāda pārpasaulīgā gudrībā. Man vienkārši ir ineteresanti par to domāt, pētīt savas meitas ikdienā un atceroties abas gaidības un dzemdības, mēģināt pafilozofēt par tēmu, mēģināt "savilkt kopā galus". Tās tādas manas vakara izklaides. 

Piemēram, man ir bijušas divas grūtniecības, kuras rezultējušās ar dzemdībām. Vienā ziņā līdzīgs (skaists, pozitīvu emociju pilns, pat gadalaiks viens), bet arī krietni atšķirīgs gaidīšanas laiks (pirmā grūtniecība izteikti mierīga, apdomīga, vizīte pēc vizītes pie ārsta un otrā - viegla, diezgan strauja, ļoti aktīva, nemitīgā kustībā un darbībā, strādāšana līdz "pēdējam" brīdim), kardināli pretēja dzemdību pieredze (ķeizargrieziens un dabīgās dzemdības) un rezultātā pilnīgi atšķirīga māsas. Mamma un tētis tie paši, audzināšana arī tā pati, bet divi ļoti līdzīgi, it kā, bet totāli atšķirīgi bērni. Vai tiešām tas, ka viena meita dzimusi ar ķeizargriezienu un otra dabīgās dzemdībās, ir viens pamatots iemesls viņu krietni atšķirīgajai pasaules uztverei? 

Kā tas nākas, ka viena māsa jau no ļoti agra vecuma ir iemācijusies lūgt, lai aizmiegot paliek ieslēgta mazā naktslampiņa, savukārt otra māsa tikpat agrā vecumā iemācijusies pieprasīt pilnīgu tumsu pirms aizmigšanas? Ja abas sākumā liktas gulēt pilnīgi vienādi. Kā tas nākas, ka vienai māsai gulšņāšana, laiskošanās, mīcīšanās pa gultu, krēslu, grīdu, klēpi (tautas valodā runājot "čillošana") ir normāla ikdienas sastāvdaļa, bet, ja otra māsa šādi uzvedas, tad tas ir pamatots iemesls iet pēc termometra un pārbaudīt vai meita nav apslimusi? 

Kapēc vienai māsai pirms aizmigšanas obligāti vajag pieturēt rociņu, savukārt otrai māsai labāk rokām klāt neskarties, jo paturēt var tikai un vienīgi kājiņu? Tikai tas palīdz iemigt. 

Kā tas nākas, ka viena māsa uz jauniem izaicinājumiem reaģē apdomīgi, reizēm pat varbūt pārāk apdomīgi, bet otra māsa vispirms dara un tad domā? 

Man kā mammai tas ir interesants izaicinājums, jo ikdienā ar to, ka māsas ir dažādas ir "jādīlo" bez pātraukuma. Gandrīz katrā situācijā ir jāspēj domāt "uz divām pusēm", jo katra māsa vienai un tai pašai problēmai vai uzdevumam redz un grib citu risinājumu, bet abas šo "risinājumu", protams, grib vienlaicīgi . Reizēm vakaros smadzenes kūp tieši no tā un tā "dīlošana" no malas, es domāju, izskatas gana amizanti. Brīžiem, tas ir kā mēģināt skriet vienlaicīgi uz divām pilnīgi pretējām pusēm. 

Piemēram, baseins. Vienkārša lieta. Ja Grētu nevar un pat nedrīkst ne uz ko jaunu strauji aicināt, pierunāt un viss jādara lēnām pakāpeniski, tātād arī uz baseinā iešanu (katrā reizē, katru reizi no jauna), tad Florence man lielā ātrumā jārauj aiz rokas atpakaļ, lai viņa uz galvas neieņurkotu dziļākajā galā, jo "es gribu, ir tak interesanti, jālec iekšā". Bet uz baseinu reizēm esmu gājusi arī viena ar abām. 

Ja Grētai uzkāpšana uz slēpēm (arī ritieni, piemēram) prasīja gadu ilgu saņemšanos, tad Florence vel neuzkāpjot uz slēpēm jau uztaisija histēriju, jo uz slēpēm neļauj kāpt. Un līdzsvara ritenis viņai interesē vairāk kā Grētai jebkad šajos 4 gados ir interesējis. 

Kā tas nākas, ka viena māsa nekad nav iedomājusies, ka arī zīmuļiem un flomasteriem var zīmēt arī kur citur, kā uz papīra, bet otra māsa vispirms izmēģinās zīmēšanu uz sevis, uz sienām un tikai kā pēdējo opciju atstāts papīru? 

Vai tas, ka meitenes ir tik dažādas, nāk no divām gana līdzīgām, bet tomēr atšķirīgām grūtniecībām, vai to ietekmējušas arī pilnīgi krasi atšķirīgas dzemdības? Ka viena ir mazāk "cīnijusies" (tā zinātāji saka, kaut gan man liekas bērni visi cīnās par piedzimšanu) un ir izcelta arā, daudz cilvēku un spožas gaismas ieskauta, un, ka otra ar tādu jaudu un ātrumu izdomāja pieteikt sevi šai pasaulei, ka mamma pat nepaspēja atjēgties? Vai varbūt tas vienkārši ir jautājums uz ko atbildēt nav iespējams? 

Tiem, kuri lasījuši šo grāmatu, varbūt būs vairāk skaidrs, par ko runāju. Nekāda vēlme ko pierādīt man nav, vienkārši ir ļoti interesanti lasīt grāmatu un mēģināt vilkt paralēles starp lasīto un realitāti. 

Uz vispārējā fona šim raksta diži liela pievienotā vērtība nav. Tik vien kā vēl viens veids kā paskatīties no malas uz savām meitām!