Mūsu pieredze

Esmu ļoti priecīga, ka man ir iespēja meitai ne tikai parādīt, kas ir dārzs, bet viņai ir iespēja arī pašai piedalīties tā tapšanā, kopšanā un ražas novākšanā. Man ar zaļajiem pirkstiņiem ir pilnīgi švaki un nekas no tā, ko es iestādu nekad neizaug, toties šādas problēmas nav ne maniem vecākiem, ne Grētas tēta mammai. Paldies viņiem, ka viņi Grētai un pārējiem mazbērniem ir sagādājuši šo kolosālo iespēju - redzēt dārzu un saprast, ka pārtika nerodas veikalos. Tas nekas, ka dārziņš ir mazs un ir tieši 2 gurķu stādi, 4 tomātu stādi, ogu krūmi, zemeņu podi un vēl šis tas - nevajag lielu dārzu un lielu ražu, lai bērnam skaidrotu un mācītu. Un pat ja būtu tikai ogu krūmi vai tikai 1 tomātu stāds, arī tas būtu lieliski. Un pat ja tas viens tomātu stāds vai zemeņu podiņš ir mājās uz palodzes vai balkona, arī tas būtu labi.

Zemenes obligāti nav jāstāda dobēs. Mūsu mājās tās ir puķu podos. Tā ir vieglāka kopšana, kā arī zemenes ir visu vasaru. Vēl tagad ēdam un priecājamies. Gurķi vislabāk garšo tieši dobē, ne mizoti, ne griezti. 

Kādreiz likās, ka bērni, kuri domā, ka piens un tomāti rodas veikalos, ir nelāgs joks. Paklausoties stāstus no skolas un bērnu dārzu dzīves, izrādās tā viss nav. Liela nozīme ir ne tikai vecāku vēlmei un spējām bērnam to iemācīt, bet arī bērnu dārzam un skolām. Man bija liels prieks, apstaigājot iespējamos bērnu dārzus meitai, ka tagad garšaugu un sakņu dobītes dārziņos (esmu redzējusi tikai privātajās pirmskolas izglītības iestadēs) vairs nav nekas īpašs un ka to kopšanā mācību un izzināšans nolūkos tiek iesaistīti bērni.

Grētai nav divas reizes jāpiedāvā iet palīgā pastrādāt dārzā. Galvenais ir dot darbiņu un nespiest,  bet ļaut darboties. Tas nekas, ka reizēm cieš tie skaistākie ziedi.

Arī skolas mazdārziņi patiesībā nav nekas jauns. Tas ir ļoti labi aizmirsts (vai precīzāk būtu teikts - iznīcināts) vecais. Arī es atceros, ka skolā kurā mācijos, bija skolas mācību dārziņš. Kopā ar botānikas skolotāju klases gāja, strādāja un mācijās, un produkciju varēja izmantot ēšanai. Protams, tolaik man tas absolūti nelikās nekas ļoti foršs, jo mājās gaidīja tikpat daudz un lielas dobes (jā, vecākiem sen sen atpakaļ bija lauku saimniecība, kur labumus gribēja audzēt visi Rīgas radi, bet vasarās kaplēt un kopt vajadzēja mums ar māsu un vecākiem :)).

Mellenes mežē tāpat kā gurķi dobē garšo vislabāk. Grētai ļoti garšo olīveļļa un tagad viņa zina, ka olīves aug kokā. 

Šis pagarais ievads, lai pastāstītu par kādu ideju, ko es, ja man būtu vārds, Latvijā nevilcinātos ieviest. Francijas Ekoloģijas ministre Segolēna Rojāla ir paudusi savu apņēmību īstenot projektu - skolas dārziņi. Francija, protams, nav vienīgā, kura to plāno darīt un pie tā strādā. Vienkārši šis raksts no Francijas pie manis atnāca īstajā brīdi, kad bija iedvesma par to uzrakstīt.

Tātad, kāda nesen Francijas valdības izsludināta enerģijas pārejas likuma (la loi sur transition  énergétique) ietvaros visām  sabiedriskās ēdināšanas institūcijām (skolas, slimnīcas, uzņēmumu ēdnīcas, pansionāti utt.) ir jāuzsāk aktīva cīņa pret nepamatotu pārtikas produktu nonākšanu atkritumos. Viens no veidiem kā ar to cīnīties, ir iemācīt cienīt apkārtējo vidi (tādejādi pārtikas produktus) jau pašiem mazākajiem. Tādēļ projektā tikšot iesaistītas gan skolas, gan koledžas un liceji. Kopumā 1000 skolās tiks radīti sakņu dārzi, kuros zemnieku un lauksaimnieku atbalstīti darbosies skolnieki.

Projekta galvenais mērķis ir iemācīt bērniem cienīt un kopt apkārtējo vidi. Taču arī iegūtajai produkcijai bērnu acīs ir lielāka, simboliskāka vērtība, ja tas ir pašu audzēts.

ASV jau šāda tipa projekti arī rit pilnā sparā un ļoti daudz šādu projektu labā dara "Slow Food" organizācija. Arī ASV prezidents savā rezidences īpašumā ir ļāvis ierīkot sakņu dārzu, kur tapšanā piedalījās arī Prezidenta kundze Mišela Obama un kurā, starpcitu, šobrīd tiek audzēta bioloģiska produkcija. Interesants fakts (Amerikai neglaimojošs) ir, ka Obamas kundzei sākumā bija jāuzklausa pārmetumi no kādas kompānijas (konvencionālās jeb industriālās lauksaimniecības pārstāvji), ka šāda dārza radīšana var sēt šaubas ASV iedzīvotājos, ka ĢMO ir nekaitīgs un šādi dārziņi varētu negatīvi ietekmēt konvencionālās lauksaimniecības likteni. Šobrīd uz šo dārzu mācību nolūkos tiek vestas arī dažādas skolnieku grupas. Tas tik pierāda, ka ASV arī reizēm notiek kautkas labs un prātīgs. Papildus informācija šeit.

Itālija ir "Slow Food" dzimtene un tikai loģiski, ka arī Itālijā šādi projekti notiek. Savā laikā es aktīvi darbojos Slow Food Latvija biedrībā, ko diemžēl vairs šobrīd nedaru. Ja tagad vispopulārais cilvēks, kurš darbojas "bērnu un jauniešu izglītošana ēšanas jomā" ir Jamies Oliver ar savu Food Revolution programmu (kur Latvijas vēstnese ir Laura Grēviņa no viensplusviens.lv), tad pirmie šo darbu uzsāka tieši Slow Food.

Viss šis garais ieraksts, lai pateiktu to, cik svarīga man liekas bērna iepazīstināšana ar visu dabisko, labo un, patiesībā, sen aizmirsto veco. Par to, ka neviens cits kā mēs paši - vecāki un skolotāji - saviem bērniem neiemācīsim, kur rodas kartupelis un kā rodas piens. Ja mazie gardēži zinās, cik liels darbs un vēlme ir jāpieliek, lai šķīvī būtu kautkas garšīgs un veselībai drošs, viņu cieņa pret apkārtējo vidi un pārtiku tikai augs. Es vismaz tam ticu un gribētu ticēt.

Mācīsim bērnus būt labiem pret dabu un tās sniegtajām veltēm, kā arī mācīsim bērnu ēst dabiski un ar baudu.

Lai labi garšo!