Diena, kad ģimenē ienāk kucēns ir liela diena. Mūsu gadījumā, ļoti gaidīta diena, kurai gatavojāmies nopietni un ilgi, it īpaši tādēļ, ka pirmo reizi kucēnu mājās uzņēma bērni jeb mūsu meitas. Viņas nav mazas (gandrīz 8 un 5 gadi), bet līdz šim viņas vienmēr ir dzīvojušas kopā ar suņiem, tikai suņi ģimenē ienāca pirms viņām. 

Mums ar vīru šis nav pirmais kucēns, man pat ne otrais un trešais, tādēļ, mūsu pēc gatavošanās varētu būt bijusi mazāka, bet bērnu dēļ šim jautājumam piegājām tā, kā to darītu pirmo reizi. Un tā bija pareizā izvēle.

Pagājušajā gadā mums, diemžēl, bija jāatvadās no mūsu 10 gadu vecā franču buldoga Noela. Ļoti forša suņa, kurš bija pelnījis dzīvot vēl vairākus gadus, taču smags sirds audzējs to neļāva. Aiziešana nebija viegla un tas atstāj sekas. Uz visiem. Pat ja liekas, ka bērni to pārdzīvo vieglāk, tā nav. Sāpes un pārdzīvojumi atnāk tikai laiku pēc paša notikuma (kad pieaugušais tīri tehniski jau visam ticis pāri) un tad ir svarīgi ļaut, lai tas notiek, to izrunāt, pārrunāt un izsāpēt. Un vēl šobrīd viņas to nav aizmirsušas, viņām patiktu, ka mājās būtu divi nevis viens suns un Noels ir mūsu sirdīs uz mūžu.

Smagākajā zaudējuma brīdī mums pašiem likās, ka nē - nodaļa "suns mājās" ir izdzīvota un tuvākajā laikā šajā piedzīvojumā vairs nedosimies noteikti. Kā jau var noprast, ilgi tas tā nebija. Tas, kurš pirmais teica "vairāk nē" bija tieši tas, kurš pirmais atkal teica "varbūt tomēr". Mans vīrs. Mazpamazām, tā it kā pa jokam, tikai tā mazliet paskatamies, veidā mēs jau bijām nonākuši fāzē "meklējam jaunu suīti". Jāpiebilst, ka ļoti stipra vēlme pēc suņa bija arī bērniem. Viņas vienkārši neprot dzīvot mājā, kurā nav dzīvnieku un es viņas labi saprotu. 

Mēs izlēmām iegādāties mazu kucēnu. Ir vesels stāsts, kādēļ nedevāmies uz patversmi, bet par to citreiz. Mēs jau sen bijām domājuši par suni, kuram ir īpaši tuvas attiecības ar ūdeni. Jau tad, kad ar mums bija Noels, bijām meklējuši iespējas tikt pie otra kucēna - ideālā gadījumā Ņufa (Ņūfaundlends), bet liktenis nav mazais bērns un viss notiek tā kā tam jānotiek. Ar ūdens suņiem sastapos laikā, kad ar Noelu apmeklējām kanisterapijas kursus un ilgstoši "tusējām" ar dažādiem suņiem, kuri darbojas kanisterapijā Latvijā. Šajā reizē, pēc ilgākiem pētijumiem un meklējumiem, iespējām utt. nosliecāmies par labu Spāņu ūdens sunim. Pēc "general" kopīgiem meklējumiem par šķirni, lietas pārņēmu uz sevi, lai saprastu, kur un kā pie spāņu ūdens suns kucēna tikt.

Atradu un veiksmīgi. Ne Latvijā. Ne audzētavu, bet "klubu" ar galveno kinologu, kura tur rūpi par vairākiem spāņu ūdens suņiem, kuri dzīvo katrs savā ģimenē. Tur, patiesībā, arī atsevišķs stāsts stāstāms, kas ne visiem būtu interesants, bet tiem, kurie interesē - lūdzu, raksti, padalīšos. Tas, ko vēlos uzsvērt, ka pirmā komunikācija ir ļoti svarīga un svarīgi, lai abas puses - pircējs/pārdevējs - būtu mierā ar to, kā viss notiek, lai nav šaubu nevienā pusē. Līdz brīdim, kad viena vai otra puse pasaka "jā" paiet pietiekami ilgs laiks. Jo "suņinieki", kuri savu darbiņu dara ar sirdi nekad neteiks "jā, varat dabūt" uzreiz pie pirmās sarunas. Mūsu gadījumā tie bija garumgari e-pasti no abām pusēm, sarunas un informācijas apmaiņa, un ne tikai. Man patika komunikācija un lēmumu pieņemšanas veids "tajā pusē", viņiem savukārt patika mūsu ģimene. Bija arī tikšanās ar kucēna mammas saimniekiem un pašu kucēnu un viņa mammu vēl pirms kucēnu vedām uz mājām. 

Jau šī gada pirmajā pusē, tātad, plus mīnuss, bija skaidrs, ka, ja visi kauliņi sakrīt tur, kur tiem jāsakrīt, vasarā mūsu ģimenei pievienosies kucēns. Nenoliedzami, kucēna iegāde ir arī pietiekami nopietns finansiāls ieguldījums, tādēļ, ir ļoti labi zināt, kas un kā arī šajā jautājumā. 

Paralēli praktiskai sagatavošnās fāzei, jasagatavojas arī emocionāli, ja to tā var teikt. Vēlos piebilst, ka mūsu gadījumā ir runa par kucēnu, kurš pieaugušā vecumā ir kategorijā "vidējie un lielie suņi". Par kucēnu, kurš savos 3 mēnešos ar svaru pārsniedz dažu labu pieaugušo mazo suni un kurš aug strauji. 

Praktiskā sagatavošanās sevī ietver ne tikai visādu feinu mantu iepirkšanu - un kopā ar bērniem tas izvēršas par gana iespaidīgu pasākumu (gultas vieta, rotaļlietas, ūdens trauki, ēšanas trauki, "mājiņa" brīžiem, kad sāks mācīties palikt viens", trauciņi ceļošanai (dzeršanai, ēšanai), bet arī vetārsta atrašanu vai mūsu gadījumā sazināšanās ar mums jau labi zināmo vetārstu, lai pastāstītu par jaunumiem, lai noskaidrotu vai viņam ir pieredze ar konkrēto šķirni, lai izjautātu par ieteikumiem, ja ir, lai saprastu par pirmo barību (kucēna pirmie saimnieki parasti, un tas ir forši, izstāsta ko dos viņi, pajautā ko plānojam dot mēs un kādā brīdi tas jasasinhronizē, lai pāreja no vienas uz otru barību, ja tāda ir situācija, notiek pakāpeniski, jo mājās atvešana jau ir gana liels pārdzīvojums, lai tur vēl iekļautu strauju barības maiņu jaunajās mājās), noskaidrotu visu par un ap vakcīnām, ja ar to nav pieredze, attārpošanu, arī čipēšanu (šo parasti dara pirmie kucēna saimnieki, bet jaunajiem saimniekiem jānoskaidro vai tā būs, kad un vai tas ir izdarīts utt.) un suņa piereģistrēšanu (pat jau suns ir čipēts, tas ir jāreģistrē, lai "čipēšanai" būtu jēga, ja nu pēkšņi kas). Mūsu gadījumā, praktiskie darbi sevī ietvēra arī sava veida pārbaudi par suņu klubu, pie kura vērsāmies par kucēniem. Ir vērts uzrakstīt, uzzvanīt Latvijas Kinologu associācijai,kura padalās ar ārvalstu kolēģu kontaktiem, pie kuriem var savukārt labi noskaidrot visu pārējo. Pāris zvani vai e-pasti, bet mierīga sirds. Kā arī, forši izpētīt pašu klubu/audzētāju mājas lapu, atsaukmes, informāciju, ko viņi paši liek, ko citi liek. 

Par to, ko es domāju par sadzīvi starp bērniem un suni mājā, var lasīt šajā senajā rakstā, kurš savā laikā bija gana sekotāju lasīts un pārlasīts - bērns un suns. Patiesībā, nekas daudz nav mainījies - suns ir atbildība; pieaugušais uzņemas atbildību (bērnam to māca, bet atbildīgais galvenais ir pieaugušais); suns ir instinktu dzīvnieks, kurš daudz ko var un spēj iemācīties, bet mūžīgi jāatceras - suns reaģē ar instinktu, kas reizēm var būt neparedzams (un arī tā 1 no 100000 reizēm var nebūt laba); suns nav rotaļlieta. Pēc šiem pašiem principiem dzīvojam ar iepriekšējiem suņiem un pēc šiem principiem bērnus gatavojām jaunā kucēna ienākšanai ģimenei. Meitenes šobrīd ir vecākas, kā laikā, kad gatavoju šo pirmo ierakstu, bet tas, patiesībā, nav būtiski. 

Šie ir tikai daži nosacījumi, par kuriem īpaši runājām un runājam vēl tagad, par kuriem mums ir vienošanās un kuru izpildi es uzmanu. Nevajag pārprast, šīs sarunas nebija nemitīgu ģimenes sapulču pamatā, bet visi šie jautājumi tika pacelti gana bieži, tie tika pārrunāti nepiespiestā gaisotnē un tas viss mijās ar lielu priecīgu satraukumu, ka viss virzās uz suņa ienākšanu ģimenē. Grēta (vecākā meita) pēc savas iniciatīvas ar lielu aizrautību lasīja suņu enciklopēdijas, pētija zoo veikalos (internetā) pieejamo informāciju, preču klāstu (rēķināja, ko var atļauties pati) un youtube izmantoja lietderīgi, pētot suņu apmācību un sacensību video. 

Tātad, punkti, ko der atcerēties un pārdomāt, pirms sakat bērniem (un sev) drošu "jā" sunim, kucēnam mājās:

- suns ir tavs laiks. Mazs kucēns mājās nozīmē, ka tu, vismaz sākumā, lielu daļu savas dienas pavadi rēķinoties ar suni. It īpaši sākumā, kad atsāt vienu nevar, kad tev jāsaplāno viss tā, lai ir vai nu aukle sunim, vai vari paņemt līdz (bet ne uz tusiņiem līdz 3ajai potei, piemēram). Parasti ģimenē ir viens, kurš to uzņemas (guess who, mūsējā? :)). Taču šoreiz visā iesaistīju bērnus. Gribat kafejnīcu vai satikties ar kaimiņbērniem? Nu nekas, ka gribat, šodien nebūs, suns vēl nevar nākt līdzi, nav arī kas šobrīd pieskatītu, paliekam mājās. Iepriekš bija par to brīdinātas, tagad var piedzīvot reālā dzīvē. Ar laiku tas protams mainās un viss kļūst vieglāk, taču tāpat laiku tas prasa - ārā vešana, barošana, skola utt. Un tā kā bērni ari vēlējās suni, viņām arī ar to jārēķinās. Sākuma periodā, pirmajās nedēļās mājās, it īpaši pirmajā nedēļā pēc garā pārbrauciena no Lietuvas, bija pat pasākumi, kurus apzināti atcēlu vai nepiekritu (pat, ja tehniski varētu saorganizēties), lai meitenēm ir sava veida mācība (necieta nekas nopietns, tikai ciemošanās kaimiņsētā, braukšana līdzi uz veikalu vai tādi sīkumi, piem.).

- suns mājās nenozīmē, ka mājās ir jauna rotaļlieta. Suns ir dzīva būtne, par to ne tikai jārūpējas, bet tā ir arī jārespektē. Ar suni vajag un ir forši spēlēties,dauzīties, bet suns nevar būt tava manta. Rotaļām jābūt piemērotām. Ir jāmācās nolasīt zīmes, ar kurēm suns, pat mazs kucēns, dod ziņu, ka vēlas tagad mieru, ka vēlas, lai pārstāj glaudīt vai negrib, ka mēģina stiept velt opā, rokās, ka vēlas gulēt, ka viņam kas traucē vai pretēji, kas ļoti patīk. Es pāris gadus ar iepriekšējo suni gāju skola, arī kanisterapijā, neesmu eksperte, bet pamata zināšanas par suņiem man ir un uz tām balstoties mācu arī bērniem "lasīt" suni. Reizēm esot blakus, pieļauju, ka meitenes uz aizrādijumu "liec mierā suni" reaģē par vēlu (un tas ir loģiski, jo bērni ir bērni un mazs kucēns ir mīļš bez gala). Mūsu kucēns nekož, nerūc, bet smuki uzgriež dibenu vai noņurd, un tā ir laba mācība. To, ka suns nav rotaļlieta, īpaši atgādinu un piekodinu brīdi, kad ciemos, piemēram, atnāk citi bērni vai vienkārši ciemiņi. Kad meitenēm tā vien patiktos parādīt, cik mūsu kucēns jauks un mīļš, pūkains un mīksts. Tādās reizēs vienmēr esmu blakus, ar citiem bērniem kucēnu sapazīstinu es un rūpes par suni uzņemos es vai vīrs, jo esmu atbildīga ne tikai par suni, bet arī par citiem bērniem vai jebkuru ciemiņu. Un galu galā, ne visiem suņi patīk vai izraisa absolūtu sajūsmu. 

- sunis ir jārespektē un jāņem vērā viņa vēlmes. Šis jautājums ir jāuztver divejādi. 1) suņa saimnieks tomēr ir cilvēks, tādēļ ne viss, ko gribēs/darīs suns ir jāpieņem, taču tajā pat laikā 2) sunim ir savas vajadzības, kuras bērniem jāsaprot un jāciena. Piemēram, ja suns guļ, tad suns guļ. Tajā brīdi nevajag viņu murcīt, nevajag mēģināt staipīt vai pataisīt viņu par savu spēļu mantu. It īpaši, ja suns ir "nolīdis" gulēt "savā" vietā dziļajā miegā (tiem, kuriem mājās ir suņi, zina, ka katrs suns atrod savu vietu, savu īpašo veidu kā kur gulēt. Mūsējam piemēram, ļoti patīk gulēt vietās, kur jumts virs galvas (piedzimstot kucēni ar mammu gulēja saimnieku veidotā foršā mājiņā, tādēļ tagad viņam patīk palīst zem gultas, zem krēsla, zem segas). Tāpat, ja suns ēd, suns ēd. Tas nav brīdis, kad jālien virsū ar mantām vai jāmēģina murcit, mīļot utt. Es gan jau kopš pirmās dienas (tāpat kā citiem visiem suņiem, kas mums bijuši) piekopju sistēmu, ka sunim ēdot suņa barību ik pa laikam apmaisu, ja grauž kaulu (vai spēlējas ar mantu) kaulu it kā paņemu nost, bet uzreiz atdod (bez raušanas, mierīgi, runājot ar suni). Tas tādāļ, lai mājas suns iemācas, ka viņam nav jābaidas, ka ēdiens pazudīs, ka nav jādusmojas (ja tā var teikt), ja pēkšņi tīši vai netīši kāds bērns mūsu vai svešs, iebrauc ar roku barības bļodā vai pastumj nost kaulu, mantu, bumbu, vienalga. Tas iemāca sunim arī bez niknuma un pretspēka atdot to mantu, ko nočiepis un nevar grauzt (ko reizēm meitenes pašas grib paņemt nost). Tāpat, sunim šādi iemācu, ka graužamo kaulu iedod pagrauzt, pēc laika nolieku malā (visu lielo nemaz vel nevar nograuzt pilnībā) un vēlāk varu iedot atkal. To visu mācu arī meitenēm un šobrīd daram šīs lietas kopā, bet manā uzraudzībā vienmēr. Ja sāk to darīt no kucēna vecuma, tad, es vismaz pēc mūsu pieredzes, saku, ka suns tādas lietas kā barības aiztikšana, kaula aiztikšana uztvers mierīgi, bez niknuma. Tajā pat laikā, ir jāļauj viņam pašam cīnīties ar savu medījumu, jārespektē viņa laiks vienatnē (kaulu vai mantu) un "apzināta patraucēšana" nedrīkst kļūt par bērnu spēli. Jāatrod balanss. 

- ja esi paņēmi, atkāpšanās ceļa nav. Patiesībā tik vienkārši tas arī ir. Ja sunim vajag čurāt vai kakāt, tad viņam vajag čurāt un tas nekas, ka multene ir tieši pusē vai ārā līst lietus, ir auksts vai pārāk liels vējš. Ir jāiet. Ja sunim ir ēšanas laiks, tad sunim ir ēšanas laiks un tas nekas, ka tev slinkums atnācis ciemos vai draudzenes (labi ir iemācīties atcerēties, ka par savu barošanas pienākumu jāvienojas ar kādu citu uz to brīdi, piemēram) . Ja istabā ir peļķe vai čupiņa, tad tā ir jāsavāc, pat jau tev to negribas darīt vai tas ne pārāk labi ož. Ja vēlies doties ekskursijā un suni neņemt līdzi, tad aukle ir jāatrod un ja aukles nav, tad paliekam mājās. Ja esi ceļā ar auto un auto ir suns, tad tas nebūs brauciens, kura laikā piestāt pie lielveikala vai kino un suns pagaidīs mašīnā kamēr izklaidējies.. Ja ved ārā suni, tad bērnu laukumiņš visdrīzāk ies secen (jo man pašai nepatīk, ja suņus ved uz bērnu laukumiņiem, tādēļ pati nevedu). Ja esi paņēmis suni, tad ar viņu ir jārēķinās visās situācijās un ne viena vien gada garumā. Par šo punktu mēs daudz runājām un skaidrojām brīdī, kad jaunais suņuks vēl bija "projekts". Viņas gan šo punktu labi zināja jau no citu sunīšu laika mūsmājās, jo ir redzējušas, ka mūsu ģimenē vienmēr visi risinājumi situācijām meklēti rēķinoties ar to, ka mums ir suns. Pašu izvēle, tātad bez ņerkstēšanas un kurnēšanas. 

- domā pirms atstāj jeb iemācies savākt. Šis ir punkts, ko gan dresēju ilgi vēl pirms suns bija mājās un tas, patiesībā, bija viens no lielākajamiem galvenajiem nosacījumiem, par kuru reizēm dusmās mēdzu arī teikt, ka nekāda suņa nebūs. Ja mantas aiz sevis neprot savākt, tad nevar uzņemties rūpes par citiem. Paskarbi, bet reāli. Iepriekšējais suns, kad meitenes dzima, mums jau bija liels un prātīgs, nekad "neatļautās" meiteņu mantas neņēma, neko vairs negrauza, ēdienu mēdza gan čiept, bet mazs kucēns ir pilnīgi cits stāsts. Runa ir par mini mazajām rotaļlietām, kuru nočiepšana sunim var būt bīstama (lego, knipucīši & co) sunim. Tāpat par nevietā atstātiem, nezinu, piemēram, saldumiem utt. Un tas ir punkts uz ko spiedu - štrunts par jūsu lego vai pazaudēto konču, flomasteri vai "sūdiņu" ar batereju, bet atcerieties, ka tas var būt bīstami sunim. Ļoti. Tie nav joki. Jā, nemitīgi atkārtoju, dresēju šo un šobrīd meitenes "dabīgi" pārgājušas  uz to, ka, piemēram, ar mini mantiņām (lego, knipuči utt) spēlējas pie rakstāmgaldiem un nevis uz grīdas, kā arī domā, kur ko atstāj uz nakti, savstarpējās sarunās dzirdu, kā pārbauda, kur un kas nolikts, vai pietiekami augstu, tālu utt. Es, protams, ar vienu aci sekoju līdzi visām mantām un lietām, visam kas nonāk suņa mutē, loģiski. Bet, ja pie sunča nonākusi rotaļlieta (tātad atstāta tur, kur var nočiept) vai lieta, kas viņam nav bīstama un vaina būs tikai meiteņu pačīkstēšanā (ir tādas mantas, kuras nav emocionāli ļoti tuvas), tad es arī neko neglābju, bet ļauju skuķiem sastapties ar sekām - atstāji, nenovāci, atrada, sakoda. Vietā netiek nekas pirkts. Ja tā bārbija bija nomesta, tātad, suns izdomāja, ka jauna manta viņam. Jums bija visas iespējas nolikt vietā. Bet kopumā, ļoti ātri šo iemācas un prot gan dalīties, gan maiņu ar mantām ar suni veikt. 

- suns ir jāmaca. Īstenībā jau ir tā, ka sunim mācīšanās ir kā rotaļa, kuras rezultātā var nopelnīt kārumu. Iešanu blakus, sēdēšanu, gulēšanu un vēl visādus trikus sunim var iemācīt, ja to dara un dara to regulāri. Mums vel suns ir mazs, kam skola par agru, (3 mēn), bet lieliski jau šo to apguvis un tā ir kā rotaļa viņam un, galvenais, kvalitatīva rotaļa bērniem. Bet sunim ir jāmāca arī tās, lietas, kas ir svarīgas tev kā saimniekam. Man, piemēram, nav nekādu problēmu, ja suns guļ uz dīvāna. Taču, ja dīvāns kļūst par trasi skriešanai un lēkšanai (gan bērniem, gan suņiem. Es vēl joprojām esmu pārsteiga par mūsu suņa lekšanas spējām, ko nebiju redzējusi nevienam no mūsu iepriekšējiem suņiem!), man tas neder. Tādēļ to, mācam. Gulēt jā - trakot nē. Tāpat. Man patīk, ja suņi lec un sasveicinās ar saminiekiem, grib uzlekt opā vai uz pleciem ar ķepām (te var likt riešanu, piemēram, gaidot ēdienu, košanu kājās utt., ko nu kucēnam labpatikas izmēģināt). Bet tas ir fan, ja to mēģina kucēns, bet mazāk fun, ja liels suns un ja mēģina to darīt uz ne savējiem jeb ģimeni. Tādēļ, tas ir jāmāca. Piemēram, lekt virsū nē. Lekt uz skrienoša bērna - nē (bet šeit ir jāmāca arī pats bērns, kā uzvesties). Pāris vienkārši veidi (man no pieredzes suņu skolā) un pat bērni spēj to mācīt. Galvenas ir konstanti to ievērot un darīt. Ja pašiem pieredze nav nemaz, tad ir forši praktiskās gatavošanas darbiņu sarakstā iekļaut arī konsultāciju ar kinologu, pat vēl pirms suņa iegādes vai drīz pēc tās. Man vispār liekas, ka visiem suņiem būtu forši iziet skolu. Kaut pamatiņu iemācīties. Tad ir vieglāk pašiem un arī sunim. Un sumim skola nav ne sods, ne slodze. Ja pieiet pareizi, tad suns ir priecīgs darboties. 

- pašam (saimniekiem) ir jāmācās. Šis punkts iet roku rokā ar iepriekšējo punktu. Jāmāca suns un jāmācas pašam saimniekam. Obligāti. Ja nevēlies doties ar suni uz skolu, meklē citus veidus, kur apgūt informāciju. Jāmācās nolasīt savs suns, jāmācas dod komandas pareizi, jāmāca bērniem, ko drīkst, ko nē. Piemēram, ar to pašu lekšanu uz skrienoša bērna vai riešanu, pieprasot ēdienu, mantu. Mūsmājās zina, ka ja skrien pa dārzu, tad rēķinies ka suns gribēs lekt virsū. Meitenes zina, kas jādara, lai tas nenotiku. Tāpat meitenes zina, ka, ja grib spēlēt dārzā futeni un negrib, lai bumba ciestu, tad jāsarunā, kurš pieskata suni utt. Mācīšanās attiecas arī uz barošanu. Ko drīkst, ko ne, ko izņēmuma kārtā, ko nekad ne piekādiem apstākļiem. Ja man kā saimniekam ar pieredzi, ja ne viss, tad daudz kas ir skaidrs vai vismaz zinu, kur ātri iegūt informāciju, tad bērniem tā ir jauna pasaule. Bet nevar šo informāciju pasniegt gara referāta veidā, jāatrod vienkārši veidi. Īsi padomi konkrētā brīdī. Bieži caur spēli. Mana lielā meitā pati pašmērķīgi ir izlasijusi ļoti daudz literatūras par un ap suņiem, dažādām šķirnēm utt. Bet es viņai to nelieku, viņai pašai tas patīk. Taču tikpat liela daļas informācijas nāk no manis. Ēšanai lieliski der feinas tabulas pie ledusskapja ar "jā" produktiem un "nē" produktiem. Pavisam vienkārša ēdienkarte ar daudzumiem (bērni iemācas strādāt ar svariem!!! tas nekas, ka tu kā lielais uz aci redzi, lai bērns darbojas) piestiprināta pie ledusskapja. Mans kā mammas uzdevums ir ne tikai iedot informāciju, bet arī pārliecināties, ka to pielieto pareizi. Tādēļ, ja esmu iemācijusi, ka brokastīs sunim jāieliek 100 g pārtikas, tad es ne tikai palūdzu ielikt, bet pārbaudu, ka tiešām tas ir izdarīts. Pie mācīšanās šobrīd lielā meita pieslēdzas vairāk, jo viņu tas vairāk interesē. Mazā piedalās pastarpināti, bet gribēšana ir. Lielā meita pieteicās braukt līdzi arī pie vetārsta, lai pati var dzirdēt, ko ārste saka par barošanu, kopšanu, vakcīnām utt. Tāpat Grētai bija savi jautājumi, ko gribēja uzdot dakterei. Grēta arī būs tā, kas nāks līdzi uz suņu skolu. Jo viņu ne tikai tas intersē, bet viņa arī ir jau vecumā, kad to var daŗit (8 gadi) un darīt to ar jēgu (nevis vienkārši būt līdzi, jo nav kur palikt), lai iemācītos strādāt ar suni. Mazo meitu suns vēl liek "savējo, kucēnu" kārtā, uzskata par spēļu un blēņu sabiedroto.

Kopumā, šis tad arī mūsu ģimenes pamats. Papildus un kopā ar visu to, kas aprakstīts pirmajā rakstā. Pirmais raksts tapa, kad Grēta bija maza, bet kopumā, pat ja ar laiku daži nosacījumi kļūst vieglāki un es mazāk kontrolēju (piemēram suns un bērni istabā bez manis), idejiski neko nemainu. 

Pēc visu noteikumu un nosacījumu uzskaites vēlos atgādināt, ka mūsu gadījumā ir runa par kucēnu, kurš pieaugušā vecumā būs kategorijā "vidējie un lielie suņi". Par kucēnu, kurš savos 3 mēnešos ar svaru pārsniedz dažu labu pieaugušo mazo suni un kurš tiešām aug strauji. Lielie suņi nevar netikt mācīti, viņiem ir jāprot respektēt par sevi mazāka izmēra cilvēkus un suņus (:)). Jebkas ko mazs kucēns dara ir mīlīgi, kad viņš to dara mazs, bet kad to dara liels suns, tas ir mazāk smieklīgi pašiem (lekšana virsū, piemēram). Tādēļ ir svarīgi, ka suns ir superīgs sabiedrotais, ģimenes loceklis, piedzīvojumu kompanjons, bet viņš tomēr nevar būt katras jūsu kustības noteicējs un nevajag nonākt posmā, kad vairs netiek galā, vai vēl sliktāk, paliek bail un zūd prieks.

Ja man kāds prasītu komentēt suņa ienākšanu ģimenē, kurā ir bērni, viena no galvenajām domām, ko gribētu uzsvērt būtu: ja ģimene paņem suni, tad berni ir noteikti jāiesaista dažādu lēmumu pieņemšanā, jāiesaista visos procesos, cik nu tas ir iespējams, bērniem noteikti ir jādod lielāki, mazāki atbildigi uzdevumi (bet jāseko līdzi, lai uzdevums ir izpildīts, it īpaši ja tas saistīts ar barošanu, ārā vešanu) un jamāca ko var, ko nē, bet pieaigušie nedrikst no berna prasīt pilnu atbildibu par suni, viņa rīcibu. Atbildīgais ir pieaugušais. Ja tu kā pieaugušais neesi gatavs sunim mājās, bet to tomēr atļauj, domājot ka bērns (pat tīnis) pats tiks ar visu galā, tad tas nav pareizi (manas domas nevis fakts. Katrs dara kā vēlas). Bērns (arī pusaudzis) ir un paliek augošs bērns, tīnis, pusaudzis, kurš nevar uzņemties pilnu atbildību par dzīvnieku, jo pats ne viemēr var uzņemties atbildību par sevi, savu rīcību un vēlmēm, taču ar dzīvnieku mājās viņš var ļoti labi iemācīties kļūt atbildīgs pret sevi un citiem. Šis ir iemesls, kādēļ es ne visai atbalstu "dāvanas" dzīvnieku veidā (it īpaši bērniem, ja vien tā nav iepriekš saskaņota, pārdomāta dāvana), it īpaši pārsteiguma veidā (ar suņiem gan tā retāk, biežāk ar kaķiem, laikam). Kaut vai tikai tādēļ, ka dzīvnieks mājās nozīmē arī tomēr papildus finanses, ar kurām jārēķinās (ne vienmēr daudz, bet reizēm cipari var saskriet debesīs. Pēc pieredzes). 

Papildus visam uzrakstītajam, jāsaprot, ka lai cik daudz ar bērniem pirms suņa iegādes runāsiet un lai cik daudz solījumus no viņu mutes dzirdēsiet, jūs kā vecāki - pieaugušie nevarat būt pārāk naivi un visam noticēt :). Tipiski par čuru, kaku vākšanu mājās, vēlāk parkos uz ielas: kad jāapsola, ka to darīs, visi visām 4 ir par un zvēr mūžīgi mūžos āmen to darīt. Līdz brīdim, kad 7gadniekam vai 5gadniekam liec paņemt maisiņu un parkā visu savākt (neskatoties uz to, ka kopš dzimšanas redzējusas kā to dara un pat darījušas). Ar nenormālu sajūsmu to nedarīs. Bet kas solīts, vismaz jāmēģina pildīt. Nevar dusmoties uz bērnu, draudēt, bet vienkārši iet un kopā darīt, mācīt, padarīt to par normālu lietu, kuru nav vērts pat apspriest. Nu kaut kā tā. 

Suns mājās ir riktīgi forši, tā dzīvība un kustība ir superīga, bet es vienmēr esmu par to, ka labāk ir kopīgi pieņemt lēmumu, ka mājās dzīvnieks nebūs (un atrast veidus, kā tomēr regulāri ar tiem tikties), nekā pieņemt paviršu lēmumu, ka būs. Cietīs visi.

Viss, ko rakstīju var izklausīties sarežģīti, neinteresanti un sausi, no malas tas mani visdrīzāk pataisa par garlaicīgu kontroletāju, tas nav romantiski, spontāni un instagramīgi, kā to reizēm pasniedz filmas un grāmatas, bet jāatceras, ka reālā dzīvē tas viss mijas ar lielo prieku par kucēnu, ilgstošas rotaļas un smieklus par suņa izdarībām, laime par to, ka suns guļ klēpī, vai iemācās izpildīt triku, sagaida tevi pārlaimīgs pat tad, kad esi pagriezies no viņa acu skata uz pāris sekundēm. Un tādēļ man nav bail uzskaitīt visus sausos faktus, domas par dzīvnieka, suņa, turēšanu mājās. Jo bieži vien brīdī, kad ģimene domā par suni, viņi redz tikai "pinterestu" un skaistas bildes, kopīgus piedzīvojumus kā no filmām un nepārtrauktu prieku un bezrūpību. Tā arī ir, bet tam līdzi nāk darbs un tas paņem laiku. Protams, protams, ir arī veiksmes stāsti, kur viss notiek vieglī, ērti, ātri un par tiem man vienmēr prieks. 

Kā arī, prrotams, klasiku klasika - pirms izvēlies suni, izvērtē visas savas iespējas (gan finansiālas, gan laika izteiksmē). Pirms izvēlies suņa šķirni, izvērtē visas iespējas ar tādu sadzīvot savā esošajā dzīves vietā un savā, savas ģimenes esošajā dzīves ritmā. Pilsēta un dzīvoklis vienmēr būs draudzīgāks citādākai škirnei, kā lauki, plašums un svaigs gaiss 24/7 visa gada garumā. Par šo varētu rakstīt gari un plaši, taču tas jau cita stāsta vērts. Šis viss ir jāsaprot jau krietni pirms pieņem lēmumu par to, ka suns būs.  

Lai superīga jaunā sezona visām ģimenēm! Pacietību un spēku!