Brīžos, kad neēdam

Rakstu vēlos sākt ar atkārtošanos, sakot - ceļot ar mūsu meitu mums ar vīru patīk, tas ir viegli un mēs izbaudām katru mirkli. Protams, to rakstot, apzinos, ka mēc ceļojam ar vienu bērnu nevis vairākiem, līdz ar to grūtības pakāpe mums ir maza. Bet tik un tā vēlos teikt, ka arī šoreiz ceļošana ar Grētu bija viegla, raita, interesanta un mēs novērtējām ik mirkli esot visi kopā. Ja tev pie sirds neiet izteikti pozitīvs, pat sajūsmas pilns raksts, tad visdrīzāk šoreiz šo Tev būs grūti lasīt vai labāk - vieglāk nelasīt.

Grēta ir lielisks ceļa biedrs un to negribu slēpt, tāpat negribu speciāli teikt, ka būtu saskārušies ar kādām grūtībām vai problēmām. Īsti nesaskārāmies (jo saguruša bērna 3minūšu niķis manā uztverē nav problēma), tādēļ lai iet pozitīvais ceļojuma apraksts.

Teikšu godīgi, 95% visa ceļojuma laika Grētai bija izcils garstāvoklis un noskaņojums, niķis, kašķis vai kā nu to lai nosauc bija tikai galīgas un absolūtas nepieciešamības gadījumā (un arī, vismaz viena no retajām reizēm bija mana- mammas - vaina! Vainīga! Guvu mācību :)). Ar sajūsmu skatījos kā Grēta izbauda katru ceļojuma minūti, kā viņa prot priecāties par katru dienu, par jebkuru jaunu lietu un vietu, ko ierauga. Sākot no lidmašīnas krāsas izlidošanas dienā ["Mam'!Aste ir zaļa!!!!"], paceļamo galdiņu lidmašīnā, autonomā piešķirto "jauno" autosēdeklīti (tas nekas, ka vecu un krietni nobružātu), skatu pa logu braucot uz kalniem, nemaz nerunājot par pirmās nakts dzīvokli, uz kuru ilgi jākāpj pa augstām trepēm, bet kurā ir balkons ar skatu uz saldējumu tirgotavām. Vēlāk viesnīcu un viņas (!!!) gultu (Divstāvu! Ilgi gan vairākus vakarus "dīlējām", ka šoreiz vēl Grēta gulēs apakšējā stāvā nevis augšējā) un viesnīcā esošo bērnistabu un baseinu, un galu galā braukšanu kalnos augšā ar "bumbulīti"! Bet, goda vārds, tādu pašu sajūsmu viņai izraisīja saule un siltums, saldējums uz ielas, Lieldienu zaķa atstātās olas Lieldienu rītā, savas pašas kofera vilkšana (nedrīkstēja palīdzēt neviens, pat ne tēts vai opaps), mammas sagādātā jaunā siltā apakšveļa un jaunais apakšbikšu komplekts, līdzpaņemtie mīļākie cimdi, kā arī no māsīcas mantotais peldkostīms un ne vairs gluži orģināli baltās baseina čības, vai lidmašīnā dabūtais Peppa Pig žurnāls. Apbrīnoju bērnu spēju priecāties pat par parastu sausiņu vai pliku baltmaizi, ko iedod apēst lidmašīnā.

Es ļoti vēlētos, lai šo spēju priecāties un darīt to nekautrējoties no savām emocijām, Grēta spētu saglabāt vēl ilgi un ļoti ilgi. Jo tas liek arī mums, pieaugušajiem, uz daudz lietām paskatīties mazāk pašsaprotami kā to ikdienā esam paraduši darīt. Piemēram tas, ka lidmašīna lido gaisā mākoņos vai kalnos var nokļūt ar "bumbulīšiem" ir patiesi brīnumaini, tikai lielie to vairs nepamana. 

Bet runājot par pašu ceļojumu... Šo pavasari izlēmām sagaidīt un Lieldienas nosvinēt slēpojot. Devāmies uz Itālijas un Austrijas robežu, uz Val Gardenu, Dolomītu kalnos (konkrēti Ortisei jeb St Ulrich pilsēta). Šī slēpošanas vieta ir zināma un pārbaudīta, tādēļ bijām droši, ka dodamies uz bērniem un ģimenēm draudzīgu vietu. Šoreiz bijām diezgan liels ceļotāju skaits, bet tas bija forši, jo tie bija cilvēki, kurus mīlam un ar kuriem labprāt pavadām laiku kopā. Grētai bija iespēja uz kalniem doties kopā ar abām omammām, opapu un arī vienu no krustmātēm, kuru satiek pietiekoši reti (mana jaunākā māsa ikdienā dzīvo un mācās Anglijā). Lieki teikt, ka Grēta bija vairāk kā priecīga par šo kompāniju un tas noteikti vēl vairāk uzlaboja viņas omu.

No Rīgas lidojām uz Veronu. Lidojām ar AirBaltic, bet bija OK, viss kārtībā un brīnumainā kārtā Grēta tika pat pie dāvaniņas lidmašīnā. Šoreiz meita ar lielu interesi gaidīja gan pacelšanos, gan nolaišanos, uzmanīgi vērojot aiz loga notiekošo. Līdz šim šīs divas lietas viņai uzticību neraisīja, tādēļ biju patīkami pārsteigta. Veronā arī pavadījām pirmo nakti, tādejādi pirmo ceļojuma dienu mazliet atvieglojām arī Grētai, jo no Veronas bija pāru stundu brauciens uz slēpošanas vietu. Iznomājām auto, bet pašu braucienu atlikām uz nākamo rītu. Veronā atpūtāmies, baudījām sauli, ēdām saldējumu un picu, aizgājām, protams, arī pie Džuljetas balkona, kā arī sanāca nosvinēt Lieldienas un par to paldies omamām - Lieldienu brokastīs bija gan mājās krāsotu olu kaujas, gan zaķis pa nakti bija atstājis dāvaniņu un paslēpis krāsainās olas. Tas nekas, ka uz balkona, ne dārzā. Tas nemazināja bērna prieku.

Pāris stundu brauciens no Veronas līdz Ortisei pagāja mierīgi, jo Grēta izvēlējas laiku pavadīt guļot, kā to lielākoties automašīnā dara. Ortisei pilsētiņā (Apmēram, nezinu, Kuldīgas lieluma pilsēta) apmetāmies pietiekami plašā, bet omulīgā ģimenes viesnīcā. Saimniekiem pašiem ir bērni, tādēļ ir parūpējušies par visu, lai mazajiem iemītniekiem kopā ar vecākiem būtu ērti un patīkami. Viesnīcā ir rotaļu istaba, lielais spēļu un grāmatu skapis, lielais un arī mazais baseins, āra spēļu laukums, trušu māja un pīļu (pīles!) dīķis, kā arī pati viesnīca ir droša un bērniem piemērota.  Istabās mazajiem ir īstas un drošas gultas (ģimeņu numuriņi ir ar divstāvu gultām, kurām ir arī papildus drošības malas, piemēram.), restorānā ir bērnu ēdienkarte, krēsliņi un atļauts ierasties ar lielāku vai mazāku rotaļlietu kaudzi, atkarībā no tā, cik ilgi vecāki ir plānojuši uzturēties restorānā. Pašai Grētai (kā arī mums) ļoti patika, ka viņa tika uztverta kā pilntiesīga un patstāvīga ceļotāja. Restorāna darbinieki ņēma vēra to, ko Grēta saka, par ēdienu jautājot vērsās tieši pie viņas un jau pirmajā vakarā uzzināja kā viņu sauc, lai turpmāk Grētu vienmēr uzrunātu vārdā. Starpcitu, viesnīcā darbinieki visus mazākos iemītniekus uzrnāja vārdā. Uzslava viņiem par labo atmiņu.

Viesnīca, kurā dzīvojām. Izvēlējāmies to, jo zināma vieta un zināmi saimnieki. Ērta un skaista. (Foto no viesnīcas mājas lapas)

Kopumā visu atpūtas laiku mums bija gandrīz nemainīgs grafiks un pat jā, varētu teikt režīms! Gan pieagušajiem, gan bērnam. Bet tā tas dabīgi parasti slēpošanas braucienos sanāk (vismaz mūsu ģimenē) un tā ir labi. Laiks mūs ļoti, ļoti lutināja, jo lejā pilsētā bija silts, silts pavasaris (vienu dienu rādija pat +20 grādi, bet tā ap +15/+17 grādiem), bet augšā kalnos skaista saule, pietiekami silts (līdz -2 grādi) un, protams, sniegots.

"Cukura dozas" pauze bija ikdienas svēta lieta! Bet viss labi, bija arī augļi un ūdens, ne tikai "lācīši" vai "tārpiņi".

Katru dienu iesākām ar došanos augšā kalnos, bruacot tajos ar "bumbulīti" (gaisa "tramvajs" vai kā nu latviski to sauc, kurš kādas 20 minūtes "brauc" augšā līdz kalna galam un trasēm) un Grētai bija ļoti svarīgi katru rītu noskaidrot, kādas krāsas bumbulītis šodien būs (3 dažādas stacijas, 3 dažādi bumbulīši - zili, sarkani un balti.). Grētai tāpat kā "lielajiem" slēpotājiem bija svarīgi uzvilkt arī savus slēpošanas zābakus jau lejā pie auto un doties ar tiem augšā. Tas nekas, ka Grētas slēpošanas ilgums bija mērāms minūtēs nevis stundās. Zābakus tāpat jāvelk.

Augšā kalnā slēpotāji ātri pazuda trasēs un dienas neslēpotāji ar Grētu gāja pēc ragavām (bet, protams, līdzi arī bija slēpes). Ragavas mēs īrējām un rezultātā Grēta izmeģināja dažādas ragavas, sākot no bēbīšu un beidzot ar lielo ragavām, kā viņa pati teica. Augšā kalnos var izīrēt uz dienu ne tikai ragavas, bet arī bērnu ratus un piekabes slēpem. Vēl laba lieta bija iespēja uz dienu paņemt skapīti, kur nolikt "liekās" mantas. Praktiski un ērti.

 Šūpoties skatoties uz kalniem patika arī man! 

Dienas pirmo daļu parasti pavadījām braucot ar ragavām pa kalniņiem, staigājot pa gājēju takām vai spēlejoties bērnu laukumā. Vai vienkārši - nedarot neko un piknikojot (tā Grēta sauca uzkodu pauzes). Biju "labā" mamma un pa dienām līdz ņēmu kādu banānu vai ābolu "veselīgajam piknikam", bet somā tāpat vienmēr bija arī želejkonfektes un pat vafeles, ko Grētai patika uzēst sēžot bumbulīti, kad devāmies lejā no kalna. Enerģija, ko viņa patērēja uz kalniem ir milzīga un dienas "cukura dozu" viņa dabūja. Kopīgi visi satikāmies pusdienās kādā kalnu kafejnīcā, kur Grēta no ēdienkartes drīkstēja izvēlēties to, ko pati vēlas. Kādu dienu tā bija pasta, kādu dienu gribēja frī un vēl kādu dienu pati prasīja pēc zupas, vai pēc tik klasiskajiem knēdeļiem. Man prieks, ka drosme bija pat tik liela, ka pati arī prasīja viesmīlim to, ko grib. Te lielais paldies manai māsai, viņa Grētai katru dienu iemācija kā angliski jāpaprasa to, ko grib. Pilnīga brīvība ēdiena izvēlē, tādēļ paēda viņa labi katru dienu un par apetīti nesūdzējās.

Pēc slēpošanas, ragaviņu braukšanas un spēlēšanās sniegā maratona, devāmies atpakaļ vai nu uz viesnīcu vai ciematu, kur lielie baudīja pēcpusdienas aperatīvu un mazākākais lielākoties tai laikā saldi krāca! Pēc miega bija pienācis laiks ūdens maratonam baseinā! Nezinu, kur tas divgadnieks ņem to enerģiju, laikam uzņem patērējot, bet nu baseins katru dienu arī bija ilgi un daudz! Tīrs un saguris bērns no baseina parasti tika ielikts "sildīties" lielajā vecāku gultā spilvenos un dienas daļa "multenes" varēja sākties. Jā, multenes! Itāļu TV bērnu kanāla repertuārs bija tieši Grētas gaumē ar Peppa Pig un Mašu priekšgalā. Tas bija brīdis kad arī mūsu tētis parasti saldi krāca, bet mamma varēja nodoties grāmatai un atpūtai.

Mazā pateicība #GypsyRug, jo bez tā neviens ceļojums vairs nav iedomājams. Lieliski pirms un pēc baseina. 

Pēc multenēm mēs ar Grētu smuki pucējāmies un devāmies nekur citur kā uz bērnu istabu vai pie spēļu skapja, kur viņa atkal kā tāds vilciņš gāja bez apstājas līdz pat vakariņām. Mierīgajos vakaros apguvām galda spēļu arodu un šobrīd zīmējumu domino un loti iet uz urrā. Ap 20:00 parasti devāmies vakariņās turpat viesnīcā, jo iziet ārpusē vienkārši nebija spēka un ēšana viesnīcā bija ļoti laba. Pēc vakariņām - miegs (bērnam)! Tas bija maksimums 10 minūšu vai 1/4 pasakas jautājums, līdz istabu pārņēma viegla šņākšana un lielākoties meita nogulēja līdz rītam pat nepakustoties. Lai nākamo dienu pavadītu tieši tāpat. Garlaicīgi? Varbūt tā izklausās, bet nevienu mirkli Grētai nebija garlaicīgi. Arī mums pieaugušajiem nē. Lai cik vienādas būtu darbības un ritms, katra diena tomēr bija savādāka, it īpaši Grētai. Tieši otrādi, domāju, ka sava veida rutīnas iekļaušana tā jau emocijām un atklājumiem pilnajās brīvdienās bija daļēji arī labās omas un pašsajūtas pamatā. 

Grēta ar labākajiem draugiem no rotaļu istabas. Man liekas, ka tie ir ziemeļbrieži, viņa bija pārliecināta, ka tie ir rukši! Zīmējumu domino un citas bērnu galda spēles arī lielā cieņā. Pamati apgūti dārziņā, jo tieši Grēta mācija visiem, ka jāgaida "kārta" pirms liek nākamo kauliņu. 

Par ēšanu runājot, ar nodomu viesnīcu rezervējot pieteicām "half board" jeb izvēlējāmies variantu, ka viesnīcā ne tikai brokastosim, bet arī vakariņosim. Jo, 1) kā jau teicu, vakaros vienkārši pietrūka spēka kautkur doties; 2) Mūsu viesnīca nebija ciemata centrā, bet nomalē, tādēļ braukt ar auto vakaros nekur tāpat negribējās. Un visbeidzot, tas ir tik izdevīgi! Ne tikai finansiāli, bet arī praktiski. Citi vecāki vispār savus mazos pirms vakariņām smuki nomazgātus (jeb pēc baseina), saģērba pidžammās un tie, kuri atlūza pie galda, tikai vienkārši aiznesti uz gultu. Mēs līdz iešanai vakariņās pidžāmmā gan netikām, bet staigāšana pa viesnīcu zeķēs kā mājas Grētai ātri iepatikās.

Vienu dienu ar Grētu kalnā neuzbraucām, jo slēpotāji bija ieplānojuši īpaši grūtās trases un tajā stacijā bērniem maz ko darīt. Palikām lejā, devāmies uz tuvējo mežu, staigat pa iekārtotajām kalnu takām un nonācām līdz lielam bērnu laukumam. Pāris stundas bērnu laukumā nokausēja tikai meitas pavadoņus, nevis viņu pašu. Bet skaista diena izvērtās arī neuzbraucot kalnos. Toties ar kājiņām pa to pašu taku uzkāpām līdz pirmajai kalnu (zemākajai) kafejnīcai, lai satiktu tēti un parējos slēpotājus.

Ja Grēta šo lasītu, gribētu viņu atkārtoti uzslavēt par to, cik labi, daudz un cītigi viņa visu ceļojuma laiku staigāja pati. Augšā, lejā, pa sniegu, pa pilsētu, pa mežu. Katru dienu viņu vairākkārtīgi slavēju, kāds malacis viņa ir, visur ejot pati savām kājām. Opā viņa bija principā tikai tad, kad bija aizmigusi. Starpcitu, katru vakaru viņu slavēju arī par labi pavadītu dienu, par to, cik labs ceļotājs un ceļabiedrs viņa ir. Esmu mazliet pret teorijām, kas noliedz bērnu slavēšanu tad, kad mazais ir pelnījis uzslavas.

Manuprāt, Grēta un "slēpošana" prasās pēc atsevišķas rindkopas, jo galu galā Grētai ir pāri 2 gadiem (2,6 g) un būsim reāli - nav viņa nekāda realā un īstā slēpotāja vēl. Vismaz ne šogad un ne viņa. Mazai atkāpei jāsaka, ka Grēta vispār ir bērns, kura ir gatava izmēģināt jaunas un nezināmas lietas, bet viņa to ir gatava darīt tikai un vienīgi savā ritmā, ko pati arī lielākoties nosaka. Piemēram, lai sadraudzētos ar DipDap(u) viņai vajadzēja vairākas nedēļas, kuru laikā vispirms DipDap(s) vienkārši stāvēja istabā un tika ik pa laikam apmīļots, tad reiz pa reizei pastums, uzkāpts un beigās arī paziņots, ka nu ir gatava pamēģināt braukt. Tieši tāpat ar baseinu - pirmās reizes Grēta bija gatava tikai sēdēt uz trepītēm vai maliņas, kājas plunčāt, rokas mazgāt bet nevarēja būt nekāda runa par iekšā līšanu. Mazpamazām, arvien dziļāk un drošāk. Šīs brīvdienas bija pirmās, kurās Grēta tā patiesi no sirds plunčājās, ņurkoja, trakoja un dauzījās baseinā. Tieši tādēļ, mēs neviens negaidījām, ka šogad viņa varētu uzkāpt uz slēpēm. Meita par to daudz runāja, teica, ka slēpos, bet mēs zinājām - nedrīkst steidzināt un ja uz kalna pateiks nē, tad tas nebūs šim gadam. Pat ja tas nozīmē, ka slēpes un zābaki, piemēram, noīreti pa velti. Štrunts! Slēpju nomā viņa gan pati izvēlējās zābakus, gan slēpes, bet pirmajā vakarā bija gatava tos tikai rokās turēt. Otrā rītā ar svaigu galvu un emocijām - vilka kājās zābakus un saprata, ka tas ir forši! Pati slēpošana ikdienu izpaudās kā uz slēpēm uzkāpšana ik pa laikam un "lidmašīnīnu" pataisīšana no super mini kalniņa opapam vai omammai piepalīdzot. Tieši viņus Grēta izvēlējās kā skolotājus. Vecāki varēja tikai skatīties. Bērnu kalniņa pacēlājs gan viņai patika, dēļ tā vien bija vērts uz slēpēm kāpt (slīdoša lente, kas lēnām iet augšā kalnā un uz kuras stāv). Patiesībā, es domāju, ka Grēta īsti līdz galam nesaprata kapēc cilvēkiem jākāpj lielos zābakos un pēc tam vēl uz slēpēm, bet kopumā šis process beigās likās diezgan aizraujoš. Nākamgad slēpošot atkal, bet kopā ar lielajiem. Un vēl viņa varbūt iešot kalnu dārziņā - slēpošanas skoliņas bērniem, kur daļu laika viņi slēpo, daļu laika spēlējas un vēl ir atpūta rotaļu telpā (nopietnajiem slēpotājiem, kas pauzes nepazīst, ir iespēja bērnus atstāt uz "pilnu laiku" nevis tikai uz stundu). Ko lai saka, bērnam grandiozi brīvdienu plāni.

Grēta un "gulēšana" arī prasa atsevišķu rindkopu. Grētēns mīl gulēt un mums par lielu atvieglojumu, viņa guļ tad, ka nāk miegs un guļ tur, kur tajā brīdi tas ir iespējams. Svaigā gaisa un aktivitāšu stundas viņu pietiekami nokausēja, tādēļ ikdienas pusdienas laika miegs sanāca pilnīgi dabīgi. Brīdī, kad visvairāk nāca miegs, viņa aizmiga tur, kur tajā brīdi atradās: ragavās, pacēlājā, kādam opā vai mašīnā. Es arī ļāvu viņai gulēt un nemodināju augšā līdz pati modās. Pilnīgā mierā šādi viņa varēja nogulēt vismaz 1,5h, reizēm pat ilgāk. Pilnīgi pietiekoši, lai uzkrātu spēkus tālakai dienai. Kamēr meita čučēja kāds viņai pasēdēja kompānijā blakus sauļojoties vai vienkārši tika izmantots brīdis visu atpūtai un aperatīvam ar kokteiļiem. Domāju, ka labs miedziņš arī bija pamats mierīgiem bezkreņķu vakariem pēc tam gan viņai pašai, gan vecākiem. Jau pirmajā dienā pierādījās tas, ka viņai ar čučēšanu problēmu nebūs. Bet kā backup variants kalnam mums bija doma īrēt ratus. Bez tā iztikām ļoti labi un es pat nezinu, vai viņa būtu ar mieru sēdēt ratos.

Brīvdienas bija šī gada sākuma skaistais un ilgi gaidītais notikums! Mēs, ja godīgi, bijām riktīgi saguruši gan no ziemas, gan darbiem, pārvākšanās un ikdienas rutīnas. Un prieks, ka tās izvērtās tik lieliskas.

 Mājupceļā pārdomāju ceļojumu un secināju, ka šoreiz mūsu veiksmīgā ceļojuma pamatā bija arī šādas lietas (skatoties no "ceļot ar bērnu" skatupunkta):

- mēs devāmies uz zināmu slēpošanas vietu un arī viesnīcu (bērniem/ģimenēm piemērotu). Tā kā ceļojuma mērķis bija slēpošana slēpotājiem un slēpju atklāšana Grētai, tad bija svarīgi, ka esam tādās trasēs, kas ir arī mazajiem slēpotājiem draudzīgas (ne tikai slēpošanas, bet arī izklaižu dēļ). Tas pats attiecas uz viesnīcu - baseins, rotaļu telpa, droša apkārtne un piemērots ēdiens. Es biju droša, ka tas ko viņai stāstu un solu, būs arī piepildāms. Varbūt izklausās garlaicīgi, bet šoreiz pašiem tā nelikās. 

- ātri izveidojām zināmu un pietiekami paredzamu dienas plānu un ritmu. Nē, es neesmu garlaicīga un traka mamma, bet zinu, ka tas palīdz bērnam (mūsu) justies labi. Kaut bija arī šajā ceļojumā dienas, kad nekas nenorit ne pēc kāda plāna un arī ar to nebija nekādu problēmu. 

- dienas plānā obligāti iekļāvu laiku mierīgai, bez steigas ēšanai, atpūtai un arī miegam. Izgulējies un paēdis bērns ir priecīgs bērns. Priecīgs bērns, laimīgi vecāki. Laimīgi vecāki, izdevusies diena. 

- pieļāvu atkāpes no ikdienas, jo ceļojums ir ceļojums un tas jāpadara par ko īpašāku kā ikdiena! Tādēļ, man nebija nekādu sirdsapziņas pārmetumu par 2 saldējumiem dienā vai želejkonfekšu pauzi kalna galā. Arī multenes guļot gultā zem segas (un ilgāk kā 15 min!) ir viņas brīvdienu un ceļojumu sastāvdaļa. 

- ceļojums kopā ar ģimeni! Arī ceļojot divatā ar meitu vienmēr viss ir bijis vislabākajā kārtībā. Un arī būs. Bet šoreiz kompānija bija lielāka un Grēta vispār ir kompāniju un "tusiņu" cilvēks. Viņai patīk, ja apkārt ir forši ļaudis ar kuriem draudzēties. Un nenoliegšu, omammu, opapa un krustmātes klātbūtne nozīmē arī atslodze vecākiem. Bet nevajag pārprast, mēs "neņēmām" līdzi "aukles", bet gan devāmies kopīgā atpūtā. 

Praktiskā informācija:

Slēpošanas kūrorts - Val Gardena, Dolomites, Itālija

Viesnīca, kurā palikām - Hotel Arnaria

Visi foto no personiskā arhīva.