Brīžos, kad neēdam

Tā diena, tā minūte, pat drīzāk sekunde, kad viss saiet galīgi šķērsām! Tādas dienas gadās visiem un tā tas vienmēr būs. Stulbi, jā, bet reāli.

Mūsu mājās tā viena mazā sekunde bija tieši mirkli pirms iešanas arā no mājas, lai dotos uz draugu ilgi gaidītajām kāzām! Divas dienas pirms vasaras lielā ceļojuma.

Florence uzkāpa uz maza, mini lego kauliņa, neveiksmīgi nenobalansēja un tikpat neveiksmīgi piezemējēs. Pēc pirmā skata – it kā nekas traks, ne pirmā reize, kad svaigs staigātājs nokrīt. Paraud, bet turpina smaidīt, tik klēpī visu laiku grib, kas vinai neraksturīgi. Mašīnā aizmieg un guļ. Muguras smadzenēs jau man iekšā kautkas kņud, ka “što to ņi tak”.Kāzu ceremonijas laiku jaunāko meitu turu rokās un visu laiku galvā domāju, ka nu nav viss labi. Toč nav! Esmu iztaustijusi, izspaidījusi viņas kājas, gūžas, ceļus, pēdas – visu – no vienas vietas. Floksis – bez emocijām. It kā nekas nesāp, tik no klēpja ārā nekāpj. Pēc ceremonijas es bez liekām ceremonijām sēdinu meitenes mašīnā un dodos uz BKUS. Gribu rentgenu, gribu dakteru apstiprinājumu, ka kājas veselas, Florence tik sabijusies pēc stulba kritiena.

Slimnīcā pavadītais laiks nebija ilgs, pie rentgena Flo tika jau mazāk kā pēc 30 min un diemžēl verdikts skarbs – lūzums. Precīzu diagnozi neatkārtošu, bet lūzums minimāls, drīzāk plīsums, bet ģipsis jāliek. Kas jādara, jādara. Liekam ģipsi. Es savā galvā jau esmu simtreiz pārdomājusi turpmākā mēneša dzīvi – kas, ko, kā, atcelt ceļojumus, pārcelt lidojumu, kā bērns gulēs, kā sēdēs?! Iekšēji izraudātas visas acis, bet nu kā saka – shitts happen. Jātiek galā, ņerkstēt bezjēdzīgi un tiksim galā, ka tik Flo nekas nesāp.

Uzliktais ģipša apmērs mani viegli sakot nošokēja. Svars – otra Flo! Izskats – ārprātīgs. Kāja vismaz 5 reizes lielāka. Ārstu sarunas īsas un strupas, neskatoties uz to, ka visa vizīte neatliekamajā palīdzībā bija samērā pozitīva un viss personāls laipns un pozitīvs. Tik īstais ārsts, kurs noteica diagnozi negribēja ne īsti runāt, ne atbildēt uz jautājujmiem, ne izstāstīt kā mums tagad ar to ģipsi būt. Es zinu, visdrīzāk pati esmu vainīga – nesagatavoju īstos jautājujmus, bet goda vārds, es cenšos sagatavoties visām dzīves situācijām, bet jautājumu saraksts, ko uzdot ārstam, kad bērnam kāju liek ģipsī, man nebija līdzi. Tā nu es tiku pie 3 ieteikumiem: lidot var, smiltis nevar, ūdens nevar. Nost pēc 4 nedēļām. Uzredzešanos.

Mazliet apstulbusi, mēģinu pacelt kaut cik ērti Flo rokās ar visu ģipsi un dodos uz mājām….pa ceļam domāju krustu šķērsu un saprotu, ka tāpat tumša bilde, kas tagad jādara. Zvanu savu bērnu pediatram un stāstu bēdu. Vismaz tieku pie pāris ieteikumiem kā dzīvot tālāk.

Pati esmu uzvilkta, stresaina, bet cenšos neko neizrādīt, jo visa situācija ir stresaina arī lielajai māsai Grētai! Paldies Dakteriem Klauniem, ka izklaidēja viņu, kamēr māsa pa rentgeniem. Grēta gan izturējās kā liels malacis un arī pēc BKUS doma, ka grib kļūt par bērnu ārsti, kad būs  liela, nebija nekur pazudusi. Viņa tik būšot daktere filmā! Pati Florence? Smaida un grauž barankas. Liekot ģipsi viņa aizmiga, drusku pagulējusi, apetīte kā vilkam un tas arī kļūst par svarīgāko punktu, kas jāatrisina.

Paldies manai mammai, kura vienmēr īstajā brīdi ir blakus un istajā brīdi zina, ko ieteikt un kā darīt. Pēc oriģinālā dienas plāna bija paredzēts, ka meitenes paliek ar maniem vecākiem, jo mēs esam kāzu ballītē. Paldies, ka mana mamma mani pierunāja šo plānu nemainīt. Mazā, neskatoties uz milzīgo ģipsi ir priecīga, smaidīga un uz tāda viļņa es arī tieku aizsūtīta atpakaļ uz kāzu svinībām. Tā kā ir jau gandrīz vakars, tad pavisam tuvu ir Flo nakts miega laiks. Saņemu ziņu pirms 21:00, ka mazais guļ, kārtīgi paēdis un izspēlējies ar māsu un māsicu. Viss mierīgi, lai turpinam ballēties un neuztraukties. Aleluja.

Tikmēr man jau gadsimta doma galvā – mēs tak būsim Francijā! Nicā, ko zinu kā savu kabatu. Valodu zinu, zinu, kur ir lielākā pilsētas bērnu slimnīca un mūsu slimnīcā ir dabūti gan rentgena atēli, gan precīza diagnoze. Es vienkārši neticu,  ka 21.gadsimtā ārprātīgi liels un smags ģipsis gadu vecam bērnam ir vienīgais risinājums šādai traumai. Būsim Nicā, vedīšu meitu pie turienes ārstiem. Visi, ar ko apspriežu savu domu, piekrītoši māj ar galvu, pat iedrošina,  un neviens nesaka,lai beidzu tik daudz Grejas Anatomiju skatīties.

Es varu tikai apbrīnot, cik ātri bērni pierod pie uzliktajiem šķēršļiem. Flo ar ģipsi aprod ļoti ātri, jau otrajā dienā mēģina līst ar visu ģipsi un pie visām iespējam grib rausties stāvus. Loģiski, ka pacietība ir mazāka kā citas dienas, loģiski, ka mammas klēpis ir ērtāks kā līdz tam un loģiski, ka arī man ir pilna galva pārdomām un jau pirmajā dienā jūtu cik mugurai būs grūti visas šīs nedēļas. Bet ne par to ir stāsts.

Foto – Martina Kempele (@MartinaKempele)

Skats uz Flo ar ģipsi ir diezgan traks. Tas ģipsis ir tik ļoti liels, ka bail. Un smags. Ja Rīgā, tas nekādus lielus komentārus un skatus no malas nepiesaistīja, toties Francijā gan – visi, kas ierauga, pajautā…kam jānotiek, lai mazai kājiņai uzliktu tāda izmēra ģipsi! Tas vēl vairāk man lika pirmdienas rītu sākt ar bērnu slimnīcas apmeklējumu.

Ja runa ir par meitenēm, tad man vispār nav nekāda neērtuma sajūta iet un uzdot jautājumus, kas speciālistiem var likties dumi, kā arī man nav kauns, ja mani atraidīs (konkrēti slimnīcā), jo zinu, ka būšu vismaz mēģinājusi. Tātad, rīta agrumā ar Floksi uz rokām iesoļoju Nicas bērnu slimnīcā un saku, ka gribu pārbaudīt bērna kāju. Ka ģipsis ir, diagnoze ir, bet neesmu apmierināta. Sākumā uzņemšanas nodaļas administratīvais personāls līdz galam nesaprata, kapēc es esmu atnākusi, līdz ieraudzīja ģipsi savām acīm. Bez runas, piereģistrēja bērnu un teica, lai gaidam ārstu. Nepagāja ne 15 minūtes, kad jau bijām bērnu traumatologa kabinetā, kura pārskatīja līdz paņemtos rentgena materiālus, izlasīja diagnozi (latīniski nosaukumi ir vienādi visur) un viņas secinājums mani iepriecināja – jā, ģipsi vajag, bet pārliksim tam bērnam piemērotāku, ūdens izturīgu un galvenais, daudz vieglāku ģipsi! 3 nedēļas un tad jāņem nost.

Es neteikšu, ko tieši ārsti izteicās par Florencei uzlikto ģipsi, tik piebildīšu, ka noņemšana 4 cilvēkiem prasija kādas 10 – 15 minūtes, tik stipri viss bija sasiets. Labi, ka pie franču ārstiem aizgājām, jo Flo potītie bija jau ļoti nospiesta (virs locītavas bija uzsiets stiprs un liels mezgls) un viegli zila, un ikrs zem ģipša bija jau noberzts. Tas pēc apm.48 h ar ģipsi. Rezultātā, Florence tika pie viegla ģipša, kas sastāv no uzvilktas garas getras, kas aptīta ar tādu kā elastīgo saiti un nopūsta ar tādu kā līmi. Jaunais ģipsis ciets un skan kā titāns, bet nav smags un bērna kājas izmērs principā nemainīgs. Atvieglojuma sajūtu Flo acīs nevarēja nepamanīt. Atšķirībā no mājas ārstiem, šejienes dakteres man izstāstija, kā kopt ģipsi, kam jāpievērš uzmanība, ko drīkst un ko nevar darīt, kā arī paturēja Flo pusstundu novērošanā, lai redzētu, ka ģipsis uzlikts pareizi, ka nekur nerīvē, nespiež, nesāp utt. Es biju tik priecīga uzzinot, ka šo ģipsi var slapināt! OK, jūrā nevar iet, bet baseinā un dušā – droši! Tas bija tāds atvieglojums, jo es pat iztēloties negribu bērna mocības, ja pie pāri 30 grādiem karstumā nevar iet ne dušā, ne peldēties baseinā!

Manai vizītei Francijas slimnīcā nav nekāda sakara ar uzticību vai neuzticību Latvijas ārstiem. Tam ir sakars tikai un vienīgi ar vēlmi palīdzēt savam bērnam. Un zinu, ka ja vajadzēs, darīšu tā atkal. Aiziet pie Francijas dakteriem bija labākais brīvdienu laika lēmums! Florence varēja nosvinēt savu pirmo dzimšanas dienu baseinā uz lielā pūšļa! Tieši tā kā mēs  to bijām paredzējuši un tieši tā, kā viņa to gribēja! Jo viņa un ūdens ir mīlestība no pirmā acu skatiena!

Lai gan brīvdienas kopumā bija mazāk bezrūpīgas kā es biju iecerējusi, dzīve ar ģipsi nav tik traka kā izklausās! Flo ir ļoti, ļoti mobila, kustas daudz un dikti. Protams, mammas rokas vajag vairāk, pacietība sēdēt zemē ir mazāka, tas, ka mamma kautko neļauj ir kaitinošāk kā citas reizes un par savu muguru es varetu uzrakstīt traģikomēdiju, bet tas viss ir tāds sīkums. Viņai nekas nesāp un laiks ceļojot paiet ātrāk! Drīz jau laiks, kad jādodas ģipsi ņemt nost!

Ja nu gadienā jums kādreiz sanāk tā, nu kaut kā līdzīgi kā mums, nenobīstaties un turpiniet iesākto! Braucat, ceļojat un izbaudiet laiku ar ģimeni par spīti visam. Taisiet ballītes un sviniet! Pat ja tas sākuma liekas neiespējami un neizdarāmi! Florencei bija forša dzimšanas dienas ballīte ar visiem dekorējumiem, kūku, svecīti un ciemiņiem! Galvenais, neieciklēties uz ierobežojumiem.

Ģipsis nebūt nav baigi forši, ir čakars un ir stulbi, pats bērns nav priecīgs, bet pierod ātri. Un tas arī ir galvenais. Mazais ar jauno situāciju aprod daudz ātrāk kā mēs pieaugušie. Tādēļ, lielajiem nav vērts baigi čīkstēt, pīkstēt un vaimanāt. Ja mazais in general jūtas labi, tad viss ir kārtība. Loģiski, ka es kā mamma ne reizi vien iedomājos, kā būtu, ja nebūtu bijis tas lego kauliņš viņai ceļā. Bet nu, ja vari mazo pasargāt no lielām lietām, tad no šitādām mazām lietām – gandrīz neiespējami. Slīgt pašpārmetumos – arī īsti nav jēgas, jo tas nepalīdz. Jāatrod tas, kas palīdz mazajam un jādara tas!

Mums, neskatoties uz visu, bija lieliskas brīvdienas! Esam mājās un drīz jau ģipsis arī būs jāņem nost!

Foto – Martina Kempele (@MartinaKempele)

P.s. Un obligāti – nokārtojiet Eiropas veselības apdorošināšanas kartes! Tās ir bezmaksas un nokārtojamas 2 minūtēs! Es neticēju, ka ir kāda jēga, līdz slimnīcā šis mums nodrošināja 0 izmaksas. (Nē, par šo ieteikumu man neviens nemaksā un berterus nedod).