Brīžos, kad neēdam

Jau kādu laiku šī tēma man galvā riņķo. Un vakar klausījos Latvijas Radio raidījumu "Ģimenes studija" par tēmu "Katram Latvijas skolēnam būs sava kultūras soma". Raidījumā runāja par to cik un vai katram skolēnam ir pieeja kultūras dzīvei, teātriem, izstādēm, muzeju apmeklējumiem, koncertiem, kā arī par to, vai tam ir jābūtu iekļautam mācību procesā vai kultūras dzīves izzināšana ir un paliek katra atsevišķa vēlme un inicatīva. Raidījumu var noklausīties šeit.

Lielā operas zāle. Nodziest gaisma, viss tumšs. Pēkšņi kliedziens "Gaismu!". Tā biju es 2 gadu vecumā. Mamma (kurai tajā dienā bija deju koncerts operā) jau aiz skatuves dzirdējusi, kā es kliedzu. Tēts pirmā koncerta daļu ir pavadījis koridorā līdz es biju ar mieru atgriezties nu jau gaišākā operas zālē. Tāds lūk ir mans pirmais stāsts par operu. Starpcitu, es vēl līdz diezgan apzinīgam vecumam ļoti necietu to brīdi, kad teātrī vai operā izdziest gaisma. Kautgan no tumsas nekad neesmu baidījusies. 

Es gan neesmu skolnieka mamma vēl, esmu tikai skolnieka krustmāte, bet arī man šajā jautājumā ir ko teikt. Man kā mazas divgadnieces mammai, kuru es pēc labākās sirdsapziņas un labāko nodomu vadīta vēlos iepazīstināt ar "kultūru".

Es viennozīmīgi esmu par to, ka bērnus ved uz koncertiem, teātri, operu, izstādēm, mākslas muzejiem, kino un arī festivāliem, kā arī citiem pasākumiem, kas veicina mazā lielā cilvēka pasaules izzināšanu.

Protams, katrs bērniņš ir savādāks, ar savu raksturu, temperamentu, pacietības un noturības līmeni, tādēļ vienam mazajam pirmais Leļļu teātris 30 minūšu garumā nebūs problemātisks 1,5 gada vecumā, kamēr kādam 3 gadniekam tas nebūs pa spēkam. Tāpat ar koncertiem un nemaz nerunājot par operu.

Šajā nedēļas nogalē, Grētai bija pirmais operas apmeklējums - pietiekami gara izrāde, gandrīz 2 stundas, bet ar pārtraukumu. Nosēdeja ļoti labi, nedīdijās un sekoja izrādei līdzi ar patiesu interesi. Pa vidu bija starpbrīdis (ar kafejnīcu) un blakus bija māsica. Šie divi faktori arī spēlēja lielu lomu, jo šobrīd, piemēram, ir ļoti svarīgi darīt tā kā dara Hanna (8 gadi) - ja Hanna sēž mierīgi, tad arī Grēta sēž mierīgi. Plus, mēs kā pirmo izrādi izvēlējāmies "Putnu operu", kas, manuprāt, ir ļoti daudzu bērnu pirmā izrāde operā. Ļoti koša, jautra, krāsaina, patīkamu mūzikiu un viegli uztveramu sižetu. Kā arī ar iespaidīgiem tērpiem jeb dzīvnieku maskām.

Taču, ceļu līdz operai, šai nopietnajai kultūras iestādei, mēs bruģējām ar daudz vienkāršākiem, bet nebūt ne mazāk svarīgiem kultūras pasākumiem. Grētas kontā ir gan Leļļu teātris, gan dažādas izstādes, muzeji, ļoti daudz dažādu vairāk vai mazāk profesionālu pašdarbības kolektīvu koncertu apmeklējumi (sākot no skolas deju kolektīvu koncertiem un beidzot ar lielajiem Dziesmu un Deju svētku pasākumiem), arī kino un pat pasākumi baznīcā.

Vasarā notikušais Deju svētku koncerts Daugavas stadionā. Man ir klusa cerība, ka nākamajos es skatīšos, kā dejo Grēta pati.

Es domāju, ka tieši dažādi pašadarbības kolektīvu pasākumi skolās, bērnudārzos, dāžādu pilsētu kultūras namos un brīvdabas estrādēs ir lielisks veids kā uzsākt bērna iepazīstināšanu ar pasākumiem (koncertiem, izrādēm). Iemesli tam ir vairāki - pirmām kārtām, lielākoties šādos pasākumos ir daudz bērnu un visi pasākuma dalībnieki ir ļoti saprotoši pret šādu publiku, jo skatītājos ir gan viņu pašu, gan radu un paziņu bērni. Otrām kārtām - finansiāli šie pasākumi ir krietni izdevīgāki (vai vispār lielākoties bez maksas), jo zinu, ka daudzi vecāki uztraucas par nopirktajām biļetēm, ja nu pēkšņi nākas iet prom no izrādes vai koncerta. Ja pieaugušais "principa" pēc vēl ir spējīgs noskatīties izrādi, pat ja nejūtas labi, nepatīk vai ir kāds cits iemesls, tad bērnam, man liekas, tas nav jādara. Ja vecāki jūt, ka mazajam grūti, nepatīk, pacietība ir jau zudusi un miedziņš gāž no kājām nost, tad labāk piemērotā brīdī iet prom ar smaidu vēl uz lūpām nekā ar lielu raudāšanu izvilkt izrādi līdz galam. Katrā gadījumā mēs vienmēr esam gatavi scenārijam "iesim prom, ja bus nepieciešams" un tajā brīdi par biļetēm iztērēto naudu nedomājam. Tas pats attiecas, piemēram, uz izstādi. Ja pacietība beidzas (izstāžu zālēs, it īpaši Latvijā, nez kapēc vienmēr prasa kapa klusumu) pie 4 mākslas objekta vai bildes, tad viss - mierīgi beidzam apskati vai, ja esmu ar kādu kopā - sadalamies. Viens ar bērnu padzīvo ārpusē, kamēr otrs izstaigā visu. Šādi darījām arī KUMU muzejā Igaunijā. Izstādes nebija īpaši ineresantas bērniem, taču lielie vecmeistaru darbi ar klasiskām ainām (no lauku dzīves, piemēram) Grētai patika. Tos mierīgi apskatījām, kamēr tētis pētija sev tīkamus darbus citās telpās.

Tā, piemēram, svētku laikā bijām uz muzikālo izrādi "Sniega karaliene". Ļoti gara - apmēram 2,5 h ar vienu pārtraukumu. Grēta cītīgi skatījās un sekoja līdzi, bet kad pulkstenis gāja pāri deviņiem vakarā, viņa vienkārši miga ciet. Pieņēmām lēmumu dziesmu starplaikā klusiņām iet prom. Šeit gan jāuzteic koncertnams "Daile", jo jau pērkot biļetes tika teikts, ka izrādes laikā bērni droši var gan izstaipīt kājas pastaigājot, gan iziet ārā, ja nepieciešams un lielo durvju vietā ir aizkari, kas kustības padarīja nedzirdamas. Mēs gājām prom un tieši Sniega karaliene pati gatavojas uznācienam - netika pārmests neviens vārds redzot, ka bērns ir jau gandrīz aizmidzis un tiek nests ārā, bet tieši otrādi - novēlēts arlabunakti.

Pirmajā dzīves gadā Grēta tiešām bija bijusi tikai lielākos un mazākos tautas deju koncertos vai bērniem domātos muzejos. Tautas dejas ir labas tādā ziņā, ka tās ir dinamiskas, koši tērpi un ja vēl dejo bērni, tad skatītājiem bērniem ir vēl interesantāk. Kā arī - neesmu bijusi nevienā tautas deju koncertā, kur mazajiem skatītājiem būtu aizliegts dejot līdzi. Līdz ko iemācijās staigāt, tā arī Grēta izmantoja iespēju kustēties līdzi. Pirmais koncerta apmeklējums viņai bija jau 4 mēnešu vecumā, kad bija, starp ēšanas pauzēm, jāskatās, ko uz skatuves dara mamma. Tālāk jau sekoja dažādi krustmeitas un citu draugu koncerti dejošanā, dziedāšanā, bērnu dārzā. Pirmā "nopietnā izrāde bija Leļļu teātrī mazliet pēc gada vecuma. Es savu meitu zinu un zinu, kāds viņai ir pacietības līmenis, tādēļ uz teātri gājām diezgan droši. Tā arī bija, to pusstundu ar pārtraukumu, nosēdēja un noskatījās bez problēmām.

Bet ar pacietību ir tāpat kā ar omu - vienu dienu ir, citu dienu tā var kautkur pazust! Uz nenoteiktu laiku :). Tā mums gāja šajā svētku laikā, kad omamas skolā bija gada atskaites koncerts deju kolektīviem, mūzikas skolai un citiem pulciņiem. Mēs parasti koncertos izvairamies sēdēt pirmajās rindās un, ja iespējams, izvēlamies sēdēt maliņā (tā lai labi redz, bet ir brīva iespēja izkustēties), bet omama ļoti vēlējās, lai mazbērns kopā ar viņu sēž priekšā. Tā skaisti un lepni. Var jau būt, ka kādā citā dienā tas būtu izdevies, bet tajā dienā Grētai jau bērnu dārzā bija pasākums un bija jau vakars, un vispār apkārt un blakus svešas tantes daudz un....brīdī kad "pagastvecis" teica uzrunu, mans bērns paziņoja - "Man apnika! Eju prom." No vienas puses, man nāk smiekli, no otras puses, saprotu, ka uzreiz aizskriet nekur nevaram. Šoreiz ar mazām mocībām sagaidījām uzrunas beigas un devāmies uz zāles tālāko galu un tad uz balkonu. Labi, ka pazīstu skolu (mana bijusī) un zinu, kur var iet un pa kurām durvīm izšmaukt ārā. Zāles tālākajā galā un balkonā jau bija sapulcējušies citi bērni tieši ar tādu pašu tās dienas sindromu - "šodien mierīga skatīšanās ir neiespējama". Tāda jestrā atmosfērā arī koncertu noskatījāmies. Gadās arī tā.

Kino arī laba lieta!

Vēl mums ļoti patīk muzeji - lieli, plaši un interesanti. Pagaidām Grētai vislabāk no visiem apmeklētajiem ir paticis Kuģu muzejs un Leļļu muzejs Tallinā, kā arī Jūras dzīves muzejs Monako. Par tiem viņa runā vēl šobrīd. Interesanta pieredze mums bija ar Brīvdabas muzeju. Aizbraucām, staigājām un pētījām tās dažas atvērtās mājiņas, bet Grēta visu laiku nevarēja sagaidīt - kad būs muzjes! Viņas izpratnē muzejs un mežs ar dažām koka mājiņām pilnīgi nesaistijās kopā. Grūti bija pastāstīt, ka tas ir muzejs brīvā dabā, kur nav ne lielu eksponātu, ne bērnu istabas, ne iespēja novilkt drēbes, zīmēt un krāsot un galu galā "kur ir kafejnīca?". Mazais lielais prātvēdērs.

Jūras dzīves muzejs Monako

Ir daži principi, ko ievēroju, pirms iegādājos biļetes uz kādu pasākumu un pirms uz turieni dodamies. Varbūt kautkas noder arī jums:

- pirms biļešu pirkšanas, noskaidroju kāda vecuma bērniem pasākums domāts, izjautāju par to, kas tur notiek, kā arī, ja iespējams noskatos video (daudziem koncertiem, izrādēm to var izdarīt) vai uzklausu citu pieredzi. Starpcitu, ar kasierēm var parunāt arī kā "mamma ar mammu vai omammu".

- pievēršu uzmanību laikiem, kad notiek pasākums. Ja iespējams, izvēlos brīvdienu. Ja iespējams, izvēlos laiku, lai tas nieiekrīt tieši gulēšanas laikā (tas bija ļoti aktuāli, kad Grēta bija mazāka) vai ēšanas laikā. Lai pasākums nebūtu dienā, kad ir jau kāds cits pasākums bijis vai paredzēts. Šiem faktoriem ļoti pievēršu uzmanību tiešu svētku laikā - lai nav tā, ka katra diena ir kādu pasākumu.

- laicīgi ar Grētu runāju par to, ka mēs iesiem uz teātri, koncertu, muzeju utt. Stāstu, ja iespējams rādu (ko var parādīt) un regulāri atgādinu. Izstāstu arī to, kas ar mums nāks, kur notiks un ko tajā dienā darīsim pirms tam un pēc tam. Grētai tas ir svarīgi un ļoti patīk šādu scenāriju apspriešana.

- vienmēr esam gatavi scenārijam "iesim prom, ja bus nepieciešams" un tajā brīdi par biļetēm iztērēto naudu nedomājam. Tāpat, ja dienā, kad jāapmeklē pasākums jūtu, ka nav īstā diena, laiks vai oma, tad nopietni pārdomājam iesiem vai nē. Vislabāk tādās dienas ir, ja pa vidu ir pusdienas miedziņš. Tas parasti ir labs rādītājs - pamodīsies un redzēs kā būs.

- pievēršu uzmanību apģērbam. Šeit es domāju nevis "svētku" vai "nesvētku" apģērbs, bet apģērbu kārtām. Piemēram Leļļu teātrī vienmēr ir ļoti karsts, operā silta zāle, bet vēsi koridori, kultūras namos - tur nekad nevar zināt kā ir (no ledusskapja līdz tvaika pirtij). Tādēļ lielākoties Grētu ģērbju pēc "sīpoliņa" metodes - tā, lai nepieciešamības gadījumā kādu kārtu var novilkt vai tieši otrādi - ar kādu drēbju kārtu papildināt.

- nepievēršu uzmanību tiem skatītājiem, kuriem bērni nepatīk. Tādiem nepatiks ne tas, ka bērns sēž mierīgi, ne tas ka vispār ir atvests, ne tas, ka - šausmas!!! - bērns ierunāsies, iesmiesies nevietā vai izkustēsies no savas sēdvietas. No šādiem cilvēkiem varam būt pasargāti bērniem domātajās izrādēs, bet "visiem" domātajos pasākumos - ne vienmēr. Es ļoti strādāju pie tā, lai uzmanību pievērstu savam bērnam nevis tam, ko domā citi par manu bērnu un mani. Protams, arī mēs cenšamies uzvesties kā pieklājas (bet bērns ir bērns!)

- koncertos, izrādēs, arī muzejos - vienmēr paņemam programmiņu. Teātru un koncertu programmiņas Grētai ir ļoti svarīgas. 1) tā ir jauna lieta, ko turēt rokās, izpētīt un skatīties pirms pasākuma, reizēm arī pasākuma laikā un 2) pēc izrādes vai koncerta vēl ilgi var atcerēties kur bijusi un ko redzējusi. Piemēram, "Sniega karalienes" un "Putnu operas" programmiņas mums kalpo kā "pasaku grāmatas". Grētai patīk klausīties libretu aprakstus kā pasakas. Bērniem domāto izrāžu programmiņās lielākoties ir arī kāda spēle, uzdevums klāt. "Sniega karalienes" programmiņai klāt nāca mūzikas disks.

- ja apsolam, tad izdaram. Šis punkts ir vairāk attiecināms uz mani un Grētas tēti. Ja esam solījuši ka pēc teātra aiziesim uz kafejnīcu, tad tā arī daram. Ja solījām starpbrīdī izdzert saldējuma kokteili - tā arī darām. Cenšamies pievērst uzmanību saviem solījumiem (tā, lai ir izpildāmi). Iesaku nekad neapsolīt to, ko nezināt - neapsoliet bērnu laukumu muzejā, kamēr droši nezinat, ka tāds tur ir! Tas tā, no pieredzes. Vai, nesoliet muzeja apmeklējumu (it īpaši Leļļu muzeja) nepārbaudot darba laikus - it īpaši ārzemēs. Vai arī - apbruņojaties ar radošu domāšanu (Leļļu muzejs tiek aizstāts ar lielā lielveikala rotaļlietu nodaļas apskati, piemēram).

- katrs šāds pasākums ir svētki ģimenei. Skaisti saģērbjamies, laicīgi gatavojamies un cenšamies tajā dienā būt labā omā VISI.

- šis punkts vairāk bija aktuāls, kad Grēta bija mazāka. Somā vienmeŗ ieliku kādu viņai tobrīd mīļu (vai tieši otrādi - mazliet aizmirstu) mantiņu (bez skaņas). Arī tad, ja interese par pasākumu ir, reizēm gribējās ko rokās turēt vai pievērst uzmanību kam citam. Der arī kāds mazais kārums (ne čaukstošos papīros gan). Šobrīd bez šī iztiekam. 

Vediet savus bērnus uz pasākumiem, koncertiem, izstādēm, muzejiem un kino. Viņiem patiks, ja arī jums pašiem tas patiks.