Ļoti agrā pavasarī es kādā no saviem ierakstiem minēju, ka man ir bail. Bail par to, kā tas viss (un mēs zinām kas) attīstīsies, kur tas aizvedīs un cik ilgā laikā tik daudz jomu aizies pa pieskari. Toreiz saņēmu neskaitāmus komentārus gan pie ieraksta, gan privāti. lielākoties tie dalījās 2 daļās: vieni, kuri ieteica izbaudīt laiku ar ģimeni un uzskatīt šo visu kā pēkšņī iedotu atvaļinājumu  un life is beautiful, saule spid, nāk vasara! Un citi pieturējās pie domas, ka viss tas nebeigies labi. Neviens no šiem ne nepareizs, ne pareizs komentārs un par to pat neiet runa.

Šobrīd ir rudenis un manas bailes nekur nav pazudušas. Pat nerunājot par visu to ekonomisko/uzņēmējdarbības/strāšanas ierobežošanas/pārslodzes utt.utjp. murgu, kam iet cauri ikviens šobrīd, es visvairāk baidos par nākotni jeb par bērniem. Es zinu, ka mēs  - lielie - vienalga kā, bēdīgā, priecīgāk, traģiskāk vai vieglāk, kaut kā šim visam tiksim cauri, jo nav jau pilnīgi nekādas citas iespējas. Taču baidos es par tiem bērniem, visu vecumu.

Man ir mazāk bail par mazajiem, tiem, kas plus mīnuss Florences vecumā. Neskatoties uz to, ka viņiem mazajiem velnēniem ikdienas vārdu krājumā un pierdzē ir parādījušies tādi vārdi un lietas, kuriem tur nekad nevajadzētu būt, kā piemēram, karantīna, maska, aizliegums dejot (kopā!), dezinfekcija un tā joprojām, zinu, ka viņu skats uz dzīvi vēl ir tik ļoti atvērts, ka viņi pārdzīvos un, iespējams, pat piemirsīs šo murgu. Mazliet vai atcerēsies kā piedzīvojumu.

Par tiem, kuri Grētas vecumā man jau bailes un satraukums lielāks. Lielajiem bērnudārzniekiem, mazajiem skolēniem tik vien dzīvē vajadzētu problēmas, kā saprast, kur pa vidu skolai, dejām, keramikai, pērļošanai un dambretei vēl iestutēt mezglošanas un robotikas pulciņu. Un nesakiet, ka mājās dejojot zoom vai lipinot mālu var dabūt to sajūtu, ko bērni dabū pulciņos, klasēs un kopā ar draugiem. Mēs visi labi zinam, kapēc tie mazie kā plēsti grib tos miljards pulciņus (kad visus negrib vecāki), ne jau dēļ māla šķīvīša (arī gan!) - tā ir pulcēšanās (jau par aizliegtu vārdu kļuvis) kopā! To, ko nedod arī 1 pret 1 “pulciņi”.

Bet lielākās manas bažas ir par tiem nelaimīgajiem tīņiem. Bāc, nekad dzīvē es negribētu piedzīvot vēlreiz tīņa gadus, kas tā jau ir diezgan katastrofāla, jo, nu reāli, kaut kur organizēšanas brīdī kosmoss kaut ko samežģījās meistarībā, visas lielākas fiziskākās un arī emocionālās pārmaiņas uzgrūžot tiem nabaga tīņiem pārdzīvot salīdzinoši īsā gadu posmā, bet ja vēl nāk klāt viss esošais murgs (zinu, pasaulē ir bijuši vēl smagāki laiki, bet mēs esam šeit un tagad)

Tiem lielajiem mazajiem bērniem jau tā, dēļ visādām reformām ikdienišķi stulbajām, nav bijusi iespēja uzzināt, kas ir normāla skolas disene vai ko nozīmē popiela skolā! (un tie ir tikai 2 piemēri), tad tagad viņi pat nevar ar draugiem kopā sēdēt telefonos vienā telpā! Jox jox bet goda vārds, nav jau vairs vispar ideju kā viņus motivet iziet no telefoniem, tiktokiem un citiem sūdiem, jo viss normālais viņiem vairs nav. Tīnis, kurš tā jau visos pasaules laikos ir meklējis savu vietu zemes virsū un kādreiz sevi pierādīja cīnoties par/pret sistēmu jebkādu, kaut sevis izdomātu, bet kopā ar čomiem un draudzenēm, veidojot sapņu komandas, pat to vairs nevar…jo jādistancējas. Tas ir tas vecums, kad bieži viens hobijs pārvēršas jau par vēlmi to dabūt kā profesiju (mūzika, sports, māksla jebkāda) …un to visu kā ar stopkrānu norauj….un šie ir tikai daži piemēri (visu nevar attīstī un iemācīties individuāli).

Pieaugušajiem jau ir grūti sevi redzēt “rītdienā” un saprast, kā ko darīt, bet nu tiem jauniešiem….man tiešām ir skumji. Par to veselu paaudzi. Un tas tādas pasaulīgas skumjas, protams, jo zinu, ka šodien, tagad ir lietas, kas jārisina un reti kuram laiks iedomāties par tādu…nemāku pateikt  - netverama lieluma problēmu (?!), bet viņa ir.

Cauri visiem gadsimtiem, visām krīzēm, vecāki vienmēr ir mēģinājuši sargāt bērnus, lai vai kas…sargāt, pasargāt, nerādīt, mazliet izskaistināt visu, lai viņu nākotne būtu pēc iespējas normālāka.* Tas nav viegli.

Visā šajā sakarā, man gribas pieblist vēl ko. Kaut kur lasīts citāts, man lika saprast, ka fundamentāli nepareizi ir izvēlēts termins “sociālā distancēšanās”, kas tik daudz cilvēkiem dod pa smadzenēm, mani tai skaitā. Es ļoti gribētu un man liekas, ka būtu pareizāk, šo visu saukt par “fizisku distancēšanos”.

Jo cilvēks bez cilvēka nevar.

Zinu, ka šis ieraksts neko nemainīs, drīzāk daudzus sakaitinās, jo…nu cik var par to runāt (es gan šai tēmai publiski tikpat kā nepieskaros), bet nav noslēpums, ka rakstīšana man palīdz izlikt uz āru emocijas.

 

* lielisks piemērs (uzsvēru PIEMĒRS un nesaku ka šo pasaules situāciju salīdzinu ar to pasaules situāciju) ir filma “Dzīve ir skaista” ar R. Beninji).