Tava virtuve, tava darba vieta
Kādu laiku atpakaļ IG uzsāku jau mazu ievadu rakstu sērijai, ko labprāt publicētu šeit - blogā. Par to, kā savu darbošanos virtuvē padarīt vieglāku, efektīvāku, raitāku un tīrāku. Izdomāju, ka sākšu ar pašu vienkāršāko, bet tajā pat laikā sarežģītāko. Kā strādāt tā, lai virtuve pēc brīža neizskatītos kā kara lauks. Ziniet, tie populārie skati ar ārprātu virtuvē pēc gatavošanas, ko parasti attēlo filmās un reklāmās. Man pašai patīk strādāt ar domu, ka jebkurā brīdi kāds var atnākt un man patīk, ka ciemiņi redz savāktu māju. Un…ne mazāk svarīgi, visi, kuri liek bildes IG. Ir tak forši, ka var uztaisīt smuku bildi zinot, ka aizkadrā nav trakā māja :) Tātad….
608
1
Brioša maize
Stāsts šoreiz nav par tomātmaizi, bet par pašu maizi. Varu tikai teikt, ka šī bija labākā tomātmaize, kas ēsta šajā un, iespējams, arī pagājušajā gadā. Es uzcepu brioša maizi. Mīksta, pūkaina, viegla un bāc…divi kukulīši pazuda tādā ātrumā, kādā es to, protams, negaidīju.
Florences vārda diena - kūka un dekori
Florences vārda diena šogad ir bez ballītes ar draugiem, toties tas nemaina faktu, ka gan kūka, gan baloni ir! Tā kā netiku uz pilsētu, lai sapirktu visādus fancy dekorus tortei (man patīk tādas lietas!), pagatavoju pati. Vajag tik krāsainu papīru un mazliet pacietības. Izcepu šokolādes kūku ar šokolādes apelsīnu krēmu.
Baigais haoss
Vasarā aizejot uz jūru, apsēžoties smiltīs un aizverot acis, es vienmēr, vienmēr, nodomāju, ka, nu, bāc…ir tak labi. Ne vienmēr easy, bet kopumā labi. Vakar, kamēr skuķi turpat blakus krūmos iekārtoja štābiņu, šo izmēģināju un atverot acis sapratu, ka, nē….es nejūtos ne pa kripatu labāk un tā sajūta, ka, nu, bāc…ir tak labi, nav pie manis atnākusi. Tas ir biedējoši.
Ceļot uz jau zināmām vietām. Atgriezties.
Runājot par ceļošanu, ne reizi vien esmu dzirdējusi sev veltītu jautājumu: bet, kapēc jūs atkal braucat uz turieni? (šeit var likt, piemēram, Francija, mūsu ģimenes gadījumā). Jūs tak tur jau esat bijuši un vairākas reize pat. Negribas redzēt ko jaunu? Nu, tad lūk, atbildes vietā uzrakstīšu mazliet par to, kapēc mēs kā ģimene diezgan regulāri ceļot uz jau zināmām vietām. Tas nenozīmē, ka neatklājam ko jaunu. Arī to daram, taču šoreiz par to, kapēc nebaidamies atgriezties tur, kur zinām - būs labi.
